“LEDUS APELSĪNS” - talantīga debija latviešu literatūrā
“Pirmā grāmata” – šim vārdu salikumam ir īpaša skaņa ne tikai jauno autoru, bet arī izdevēju domās. Atrast jaunu, talantīgu rakstnieku vai dzejnieku, izdot viņa/s pirmo grāmatu un redzēt atplaukstam talantu – par šādu iespēju izdevniecību redaktori priecājas ne mazāk par pašiem jaunajiem talantiem. Šāda pirmā grāmata ir nākusi klajā Dacei Vīgantei: grāmata, kas solās būt viena pēdējo gadu oriģinālākajām debijas grāmatām latviešu literatūrā.
Krājuma “Ledus apelsīns” atvēršanas svētki notiks 5. oktobrī plkst. 17.00 Apgāda Zvaigzne ABC prezentāciju zālē K. Valdemāra ielā 6. Stāstu fragmentus lasīs aktieri Ance Strazda un Uldis Sniķeris, ar autori sarunāsies grāmatas redaktore, rakstniece Ieva Melgalve.
Dace Vīgante vārda mākslā nav iesācēja: regulāri publicējusi īsprozas darbus interneta portālā Satori un žurnālā “Domuzīme”, kopā ar Havjeru Garsiju veidojusi grāmatu “Gatavots a la mexicana”. 2015. gadā jaunā autore piedalījās Prozas lasījumos ar diviem stāstiem, par kuriem saņēma žūrijas speciālbalvu, un divus gadus papildinājusi zināšanas Literārajā akadēmijā. Tagad klajā nākusi arī pirmā grāmata – neparasts un talantīgs stāstu krājums ar nosaukumu “Ledus apelsīns”.
Grāmatā “Ledus apelsīns” apkopoti īsie stāsti, kas lielākoties no dažādiem rakursiem stāsta par padomju laika realitāti, un garstāsts “Ledus okeāns”, kurā risināti trīs vienas ģimenes sieviešu (mātes, meitas, mazmeitas) stāsti. Šie stāsti ar slāpētu, pirmajā brīdī pat nemanāmu centrālo notikumu risinājumu ir niansēti un smalki izstrādāti: tie uztver un fiksē precīzas psiholoģiskas detaļas, kuras pat īsā un koncentrētā stāstā padara autores tēlus dzīvus un elpojošus, spējīgus raksturot savu vecumu un laikmetu.
Stāstu varonis bieži ir bērns vai pusaudzis, kas uztver pasauli kā pašsaprotamu, vienlaikus līdz galam neaptverot apkārt notiekošās “pieaugušo dzīves” noteikumus. Mēģinot vienlaikus atrast savu ceļu un sadzīvot ar vecāku personiskajām drāmām un gaidām, viņš lielākoties ir spiests izvēlēties “pareizo” rīcību mainīgā un trauslā pasaulē, kur no šī bērna lēmumiem ir atkarīgs pārāk daudz. Klusi iezīmētā traģēdijas apjausma, tikko jaušamas skumjas un nostalģija piešķir autores darbiem īpašu skanējumu. Arī pieaugušie Daces stāstos ir tikpat apjukuši, mēģinot rast risinājumu sarežģītās attiecībās, kurās neviens no iesaistītajiem īsti nezina, ko var sagaidīt no notiekošā un kā rīkoties, lai nesāpinātu sev tuvus cilvēkus.
Daces Vīgantes stāstos īpaši spēcīgi izpaužas autores stilizācijas prasme – katram stāstītājam ir sava intonācija, raksturīga teikumu uzbūve un vārdu izvēle, kas bieži izpauž tās emocijas, kuras varonis pats nespēj vārdos noformulēt. Autores niansētā valoda un stilistiskā precizitāte padara lasīšanu par patiesu baudu un piešķir dziļumu vispārcilvēciskām un atpazīstamām tēmām.
