Grāmata aizrautīgam vasaras brīvlaikam
Skolēnu brīvlaiks, aiz loga – saulaina, tveicīga vasara. Šķiet, ka grāmatu lasīšana kura katra pusaudža prioritāšu sarakstā šobrīd noslīdējusi uz vienu no zemākajām vietām. Tomēr tā spriest būtu pāragri – par pretējo liecina gan bērnu un jauniešu ļoti aktīvā dalība Apgāda Zvaigzne ABC izsludinātajā Vasaras Lasīšanas stafetē, gan fakts, ka jau tiek saņemtas atsauksmes par pavisam svaigiem latviešu autoru darbiem, kuri paredzēti tieši pusaudžiem un tieši brīvdienu lasīšanai.
Viens no šādiem autoriem ir Dzintars Tilaks, kura iepriekšējie darbi jauniešiem “Čomiņš” un “Oki doki! jeb Kad mēs augām” jau izpelnījušies gados jauno lasītāju atzinību. Tikai pirms pāris nedēļām grāmatnīcu plauktos parādījās rakstnieka jaunākais veikums “Labo blēņu vasara. Skolas brīvlaika piedzīvojumu romāns”. Koši zaļais vāks, uz kura savās gaitās sparīgi dodas trīs pusaudži, atsauc atmiņā tādus mūsdienu pusaudžu vecāku bērnības “grāvējus” kā Vijas Upmalas “Draudzības spieķi”, Laimoņa Vāczemnieka “Līvsalas zēni” un, protams, visās paaudzēs populārie Zentas Ērgles darbi. Arī Dzintars Tilaks liek lietā to pašu paņēmienu, ko nosauktie rakstnieki – proti, par darbības laiku izvēloties vasaras brīvdienas un par vidi – Latvijas laukus, savus varoņus – trīs tīņus – apber ar piedzīvojumu lavīnu, kurā netrūkst ne blēņu, nedz īstas varonības. Šķiet, ka laikmetā, kad jauniešu īpaši fascinē fantastika un fantāzija, notikumiem “šeit un tagad” vairs nepiemīt tāds valdzinājums kā kādreiz, tomēr tā nav – “Labo blēņu vasara”, pateicoties autora lieliskajai spējai iejusties padsimtnieku “ādā”, ir lasāmviela, kas spraiguma ziņā līdzinās trillerim.
Pilsētas zēns Aivis, kura lielākais dārgums ir velosipēds, pavada vasaru laukos un iedraudzējas ar vietējo puiku Renāru. Vecumā, kad mierīgi nosēdēt istabā ir īsta neiespējamā misija, nav nekāds brīnums, ka drīz vien jau pārgalvīgas ieceres birst kā no pārpilnības raga. Puišu kompānijai drīz pievienojas arī veiklā un simpātiskā Edīte, un jaunizceptie “trīs musketieri” ķeras pie vēl trakāku plānu īstenošanas. Tomēr, kā asprātīgi konstatē lasīšanas stafetes dalībniece Loreta Anna, kura grāmatu jau paguvusi izlasīt, “Aivis domā, ka varētu blēņoties, bet viņš nemaz nezina, kas tad īsti ir blēņošanās. Un tā viņš nemaz neblēņojas, bet sanāk gan blēņas, gan labie darbi. Man patika, ka nedarbs ir darbs, kas jau pašā sākumā ir šķībi iecerēts”. “Dullo” ideju virpulī trijotne pamanās izdarīt arī virkni labu darbu – tāpēc arī grāmatas nosaukumā minētas “labās blēņas”. Jo kas tad tā būtu par pusaudžu grāmatu, ja tās varoņi dažbrīd neizrādītos gudrāki par lielajiem!
Rakstot jauniešu auditorijai, rakstniekam vienmēr īsts izaicinājums ir valoda, jo daudzi būs pamanījuši, ka pusaudžu aktuālais izteiksmes stils mainās teju pa mēnešiem, ne gadiem. Tomēr Dzintars Tilaks spēj savu varoņu dēkas un dialogus ietērpt asprātīgā un mūsdienīgā valodā. Spraigs sižets, varoņi, ar kuriem tā vien gribas sadraudzēties, un sirsnīgs humors – šķiet, grāmatas otrs apakšvirsraksts, ja tāds būtu, skanētu šādi: “Romāns – zāles pret garlaicību!”
Pieejama arī e-grāmata.
