Fantastikas žanra bestsellers- Trīsas
Megija Stīvotera (Maggie Stiefvater, dz. 1981) ir amerikāņu rakstniece, kuras fantastikas romāni ierindojas pārdotāko grāmatu sarakstos visā pasaulē. Lai gan autores stils tiek vērtēts kā maģisks un romantisks, viņas darbus ar aizrautību lasa visdažādākā vecuma cilvēki.
AUKSTUMS
Greisa gadiem ilgi lūkojusies uz vilkiem mežā aiz savām mājām. Kāds vilks ar dzeltenām acīm – viņas vilks – savukārt vēro Greisu. Viņai šis vilks šķiet ļoti tuvs, lai gan meitene nezina, kāpēc tā.
KARSTUMS
Semam ir divas dzīves. Būdams vilks, viņš klusi uzturas tuvumā meitenei, kuru mīl. Tomēr katru gadu uz neilgu laiku viņš pārvēršas par cilvēku, bet neuzdrošinās runāt ar Greisu, līdz...
TRĪSAS
Greisa un Sems allaž sargājušies runāt par mīlestību. Taču, kad abi beidzot atzīstas viens otram, noliegt to vairs nav iespējams. Semam jāpūlas palikt cilvēka veidolā, un Greisai jācenšas viņam palīdzēt, lai arī tādēļ jāuzplēš pagātnes rētas, jāuzņemas atbildība par trauslo tagadni un nākotnes neiespējamību.
Fragments no Megijas Stīvoteras grāmatas "Trīsas"
Atceros, ka gulēju sniegā – mazs, sarkans siltuma laukumiņš–, mani pamazām pārņēma aukstums, bet visapkārt
bija vilki. Tie laizīja, kodīja, purināja mani, spiedās arvien tuvāk. Vilku augumi aizsedza sauli, kas varēja sniegt kaut
drusciņu siltuma. Viņu spalvā ap kaklu spīdēja ledus kristāliņi, un viņu elpas radītie mutuļi turējās turpat gaisā. No
vilku kažokiem nāca muskusa smaka, tā atsauca atmiņā slapja suņa un degošu lapu smārdu, tīkamu un biedējošu. Viņu mēles karsēja manu ādu, zobi alkatīgi plosīja mēteļa
piedurknes un kampa matos, lūkoja piekļūt atslēgas kaulam un pulsam uz kakla.
Es varēju kliegt, bet nedarīju to. Būtu varējusi pretoties, bet nepretojos. Tikai gulēju un ļāvos, noraugoties, kā ziemīgi bālās debesis kļūst pelēcīgas. Kāds vilks bakstīja purnu man saujā un vaigā, metot ēnu pār seju. Viņš cieši lūkojās manī ar dzeltenajām acīm, bet pārējie vilki raustīja mani uz visām pusēm.
Raudzījos tajās acīs, cik vien ilgi varēju. Dzeltenas acis.
Tuvumā redzami mirdzoši lāsumi visos dzeltenajos un gaišbrūnajos toņos. Negribēju, ka vilks novērš skatienu, un viņš turpināja lūkoties. Vēlējos pastiept roku un satvert viņa kažoka spalvu pie kakla, bet rokas bija saliktas kopā uz krūtīm un piesalušas pie ķermeņa.
Nespēju atcerēties, kāda ir sajūta siltumā. Tad viņš nozuda, un pārējie vilki līda klāt pārāk tuvu, smacēja mani. Krūtīs kaut kas notrīsēja.
Saules nebija. Arī gaismas nebija. Šķita, ka mirstu. Nespēju atcerēties, kā izskatās debesis.
Taču es nenomiru. Biju nogrimusi saltuma jūrā, pēc tam atdzimu siltuma pasaulē.
Atceros viņa dzeltenās acis.
Es domāju, ka nekad vairs tās neredzēšu.
