Sirdsapziņas atgādinājums. Leitnantam Rubenim (Bruņiniekam Robertam) – 100
Savdabīgs akcents Patriotu nedēļā bija rakstnieka Jāņa Ūdra uzvedums „Sirdsapziņas atgādinājums”, kas bija veltīts nācijas varoņa Roberta Rubeņa 100 gadu jubilejai un leitnanta runa brīvprātīgo bataljona leģendārajai kaujai pret vācu SS un SD vienību pārspēku okupantiem 1944. gada 18. novembrī.
Rakstnieks, kurš pats arī vadīja uzvedumu, pastāstīja par Roberta Rubeņa, Latvijas valsts vienaudža īso, bet spilgto mūžu, uzsverot, ka Roberts jau kopš bērnības vienmēr bija labākais: Malnavas Lauksaimniecības skolā viņš vadīja audzēkņu patriotisku organizāciju, karadienesta laikā armijā kļuva par leitnantu un tanka komandieri. „Roberta būtība prasība visu veikt izcili, jo izcila bija mūsu tauta un mūsu valsts,” teica Jānis Ūdris. Rakstnieks uzsvēra leitnanta Rubeņa un citu latviešu virsnieku un kareivju smagos dvēseles pārdzīvojumus 1940. gada vasarā, kad mūsu patriotiskajai, labi sagatavotajai armijai tika liegts aizstāvēt savu tautu.
Rakstot romānu ”Lielā Kārļa testaments”, J.Ūdris atklājis Kārļa Ulmaņa serviliskās pozīcijas motivāciju: K.Ulmanis cerēja ar piekāpšanos padomju okupantiem pasargāt armiju no upuriem un tautu no represijām. ”Bet mēs tagad zinām, ka armija tika iznicināta bez kaujas un represijas bija briesmīgas,” uzsvēra Jānis Ūdris, kurš dramatiskas vēstures vārdā savu uzvedumu bija nosaucis par „Sirdsapziņas atgādinājumu”. (Jāņa Ūdra pērn iznākušais romāns par leitnantu Rubeni saucas „Bruņinieks Roberts” jeb „Vēsturisks romāns par nācijas sirdsapziņu”).
Uzveduma ieskaņā rakstnieks atgādināja romānā aprakstīto 1944.gada 18. novembra rītu pirms kaujas, kad Rubenis savu bataljonu, vairāk kā 600 vīrus, nostādīja divās meža stigās, kuru krustpunktā tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Atceroties cildeno vēstures lappusi, Akadēmiskās bibliotēkas zālē goda vietā bija novietots sarkanbaltsarkanais karogs, pie kura godasardzē pirmos Jānis Ūdris aicināja otrā pasaules kara veterānus Jāni Spīču un Jāzepu Ancānu. Bijušo leģionāru un bijušo sarkanarmieti, kas savā laikā bija spiesti karot frontes pretējās pusēs, bet tagad tiekas kā draugi.
Bijušais leģionārs Jānis Spīčs un bijušais sarkanarmietis Jāzeps Ancāns
Par vēsturiskās atmiņas nozīmīgumu un Latvijas aizstāvēšanas aktualitāti runāja akadēmiķis Tālavs Jundzis, kurš 1991. gada janvāri vadīja Barikāžu aizsardzības štābu, pēc tam bija mūsu atjaunotās valsts aizsardzības ministrs. Vēsturisko romānu nozīmi nācijas pašapziņas stiprināšanā akcentēja apgāda ZVAIGZNE ABC vadītāja Vija Kilbloka un Akadēmiskās bibliotēkās vadītāja Venta Kocere.
Rakstnieka Jāņa Ūdra caurviju komentāri uzvedumā sasaucās ar piānistes Ingunas Grīnbergas muzikālo pavadījumu, piemiņas vakaru bagātināja diriģentes Ārijas Zeltiņas vadītā Daugavas Vanadžu kora grupa un Viļņa Salaka vīru ansamblis.
Īpaši emocionāls akcents Daigas Kašas nodziedāta Ramonas Frišmanes un Armanda Birkena dziesma par nezināmo kareivi - tā izskanēja pēc Jāņa Ūdra vārdiem, ka esam parādnieki Roberta Rubeņa piemiņas priekšā. Daudziem varoņa vārds joprojām nav zināms, atrodas arī tādi, kas leitnantu Rubeni nosoda par pretošanos vācu okupācijas varai (Roberts Rubenis savu bataljonu bija sagatavojis cīņai pret atkārtotu padomju okupāciju ar baigā gada atkārtošanos, bet bija spiests cīnīties pret SS un SD vienībām, kas pēc oberšturmbanfīrera Jekelna pavēles īstenoja kureliešu atbruņošanu un izrēķinājās ar patriotiem. Jo kureliešu mērķis bija neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošana).
Jānis Ūdris uzsvēra, ka joprojām nav atrasti un apbedīti kristīgā kapsētā Roberta Rubeņa kauli, kaut varonis pēc kaujas tika apglabāts mūsu pašu zemē, konkrētu māju apkaimē. Arī šo vienaldzību rakstnieks nosauca par sirdsapziņas parādu.
Pēdējos godasardzē pie karoga rakstnieks aicināja leitnanta Roberta Rubeņa mazmazdēlu Linardu Drukmani un viņa draudzeni - policijas leitnanti. Nācijas varoņa atceres vakars noslēdzās ar kopīgi nodziedātu valsts himnu ”Dievs, svētī Latviju!
