Tas, par ko mēs nerunājam
Katrā sabiedrībā ir tēmas, par kurām nemēdz skaļi runāt, kur nu vēl jokot, un vārdi, kurus labprātāk aizstājam ar eifēmismiem. Šo tēmu vidū īpaša loma ir slimībai, kuru mēdzam aizplīvuroti apzīmēt par “rāpuli”, “audzēju” vai “to pašu kaiti”, lai tikai nebūtu skaļi jāmin biedējošais un, šķiet, liktenīgi apzīmogotais vārds “vēzis”.
Taču viens no pašlaik pasaulē populārākajiem jauniešu rakstniekiem – amerikānis Džons Grīns – nebaidījās ar savu literāro talantu “mesties” tieši šīs smagās, delikātās un neērtās tēmas vidū – un viņa ar vēzi slimajiem jauniešiem veltītā grāmata “Mūsu zvaigžņu vaina” (“The Fault in Our Stars”), ko latviešu valodā izdevis Apgāds Zvaigzne ABC, iemantoja pasaules slavu. Pērngada nogalē klajā nāca arī šīs grāmatas latviskojums.
Heizelai Greisai ir tikai sešpadsmit gadu, taču jau vairākus gadus viņa pavada nāves ēnā. It visur viņas pastāvīgais pavadonis ir tērauda ratiņi ar skābekļa balonu, caurulītes nāsīs un... audzējs, kuru gan uz laiku apturējis jauns brīnummedikaments, bet kura uzstādītā diagnoze diemžēl ir ja ne neatliekama, tad noteikti neatgriezeniska. Heizela cenšas tikt galā ar dzīvi, kā nu prot – pusaudziska spīts un drudžainas dzīvotalkas viņā apvienojas ar cilvēka, kurš apzinās savu nolemtību, rezignāciju un pārdomu smagumu. Taču kādā no vēža pacientu atbalsta grupas tikšanās reizēm Heizela sastop Augustu – neprognozējamo, romantisko puisi –, kurš apgriež meitenes dzīvi kājām gaisā par spīti tam, ka Heizelas diagnoze ir vai ir bijusi arī viņējā. Banālā klišeja par to, ka katrs dzīves mirklis jātver tā, it kā tas būtu beidzamais, šo jauniešu dzīvēs iegūst baisi, bet arī fascinējoši burtisku nozīmi. Vai mīlestība, kuru nepārtraukti apēno nāve, ir tikai abu jauniešu izmisīgā tveršanās pie dzīves? Ko viņu slimība ļauj apjaust pašiem par sevi, ko – par apkārtējiem? Un vai vispār slimībai un nāvei var būt jebkāda jēga, vai tā ir tikai neloģiska “vaina viņu zvaigznēs”?
Par spīti vēstījuma nesaudzīgumam, kas saasina teksta emocijas līdz tādai pakāpei, ka to lasīt kļūst pat fiziski smagi, autors romānā iekļāvis arī apbrīnojami vieglu humoru un gaišumu, kas pavada Heizelu un Augustu viņu gaitās – no tikšanās līdz pat atvadām.
“Kad pirmoreiz izlasīju grāmatu „Mūsu zvaigžņu vaina”, tā strauji ierindojās manu visu laiku mīļāko grāmatu pašā augšgalā,” atzīst grāmatas tulkotājs Ingus Macats. “Tā lika man smieties, raudāt un domāt, un es nespēju atrauties no lasīšanas. Jā, romānā atspoguļotā tēma ir skumja, tomēr darbs nav depresīvs, tieši otrādi: varoņi ir asprātīgi un inteliģenti, nekautrēdamies plēst jokus arī dzīves smagākajos brīžos. Šī nav asaraina grāmata par vēzi, bet gan neliekuļots stāsts par jauniem cilvēkiem, viņu domu un jūtu pasauli. Iesaku visiem.”
Džona Grīna romānu “Mūsu zvaigžņu vaina” izdevis Apgāds Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojis Ingus Macats.
Pēc grāmatas motīviem ir uzņemta arī tāda paša nosaukuma filma:
