Mīli dzeju? Tad šīs grāmatas domātas tev!
Dzeja- tas ir viens no skaistākajiem mākslas izteiksmes veidiem, kas pastāv jau daudzus gadsimtus. Dzeja ir dzejnieka "Es", viņa pasaule, tas ir tas, kas pārsteidz, satrauc, izraisa apbrīnu un liek aizdomāties. Tas ir kaut kas acumirklīgs savā epizodiskumā un mūžīgs savā neatkārtojamībā, kas nekad nezaudē aktualitāti. Mīlestība, naids, ticība, brīvība, nodevība- tās ir nemirstīgas tēmas.
Iedomu spoguļi /Aleksandrs Čaks/
Krājums “Iedomu spoguļi” ir viens no interesantākajiem dzejnieka daiļradē. Sērijas “Skolas bibliotēka” jaunā grāmata sagatavota pēc 1938. 1937 gada krājuma “Iedomu spoguļi” pirmpublicējuma, bet izmantota arī Kopotu rakstu 2. sējuma (1992) pieredze un komentāri. Zinātkāram lasītājam patiks Valda Rūmnieka priekšvārds. Tajā var uzzināt, ka krājuma tapšanā svarīgi arī gluži personiski apstākļi – iepazīšanās ar nākamo dzīvesbiedri Anitu Bērziņu. Kuri dzejoļi ir veltīti Anitai, to var noskaidrot, lasot jauno grāmatu.
Čakam patīk neparastas vietas, lietas un īpatnas profesijas cilvēki, un dzejā viņš tos paspilgtina un cildina. Dzejnieks redz to, ko mēs citi pat nespējam pamanīt. Čaks arī smejas, bet neievaino. Čaka humors ir maigs un saudzīgs. Dažreiz dzejnieks vienā teikumā pasaka ko tādu, ka pie šī teikuma jāpaliek ilgi jo ilgi. Grāmatā “Iedomu spoguļi” ikviens var rast idejas saviem radošajiem meklējumiem.
Naktsmājas bezmiegam /Leons Briedis/
Šis ir jaunais Leona Brieža dzejoļu krājums “Naktsmājas bezmiegam”. Krājumu labi raksturo kāda dzejoļa nosaukums – “kuģis/putns/zvaigzne/bauslība/viņš”. Šajā dzejā paveras ūdeņu un debesu plašumi, to caurvij mitoloģijas tēli un reliģiski motīvi, un pāri visam – Cilvēks, kurš pūlas sev “izmakšķerēt no dvēseles” pašu Dzīvi visos tās aspektos: laikā un telpā, mirklī un mūžībā.
Tā ir mūsdienīga dzeja par paliekošām vērtībām, kura varētu būt aktuāla un saistoša dažādu paaudžu lasītājiem.
Kā ozola saknei pēc ūdens /Knuts Skujenieks/
Knuta Skujenieka dzejas krājumā „Kā ozola saknēm pēc ūdens” izlases veidā apkopota gandrīz visa dzejnieka daiļrade, sākot no izsūtījuma gadiem Mordovijā, kad dzejoļi uz mājām kursēja vēstuļu veidā (“pa vienam uz katru pusotru kilometru līdz mājām” (K. Skujenieks)) līdz pat jaunākajiem, krājumos neietvertajiem dzejoļiem.
Izlasi sakārtojusi un pēcvārdu rakstījusi dzejnieka radošās biogrāfijas pārzinātāja, gudrā un smalki jūtošā literatūrzinātniece Inta Čaklā.
Dzejoļu kārtība izlasē saglabāta secīgi uzrakstīšanas laikam, tāpēc lasītājam iespējams arī izsekot dzejnieka domām, jūtām un izmantotajiem mākslinieciskajiem paņēmieniem laika periodā.
Knuta Skujenieka lirika dzejas zinātājiem komentārus neprasa. Jaunajiem lasītājiem? Dzeja ir vienkārša un dziļa, asprātīga un jutekliska vienlaikus. Temperamentīga. Dzejnieks – jauneklis, savējais starp jaunajiem. Patriots bez patosa. Lepns bez lepnības. Daudzvalodu zinātājs.
Zemes balss /Kornēlija Apškrūma/
„Man dzimtās zemes
balss
ir manu māju balss...”
Kornēlijas Apškrūmas vārds sen vairs neprasa komentārus. Tautā iemīļotā dzejniece savā jaunajā dzejoļu krājumā Zemes balss runā par lietām un parādībām, kas tuvas un svarīgas viņas lasītājiem: dzimtenes mīlestību, dzimtās puses un dzimtās zemes skaistumu, darbu, kas šo skaistumu veicina, sev tuviem cilvēkiem un vēl, un vēl... Ir arī ironiskas rindas par dzīves negācijām, traģiska sāpju izjūta, tomēr ticība labajam gūst virsroku.
Jaunais krājums būs lieliska dāvana visiem Kornēlijas Apškrūmas dzejas cienītājiem.
Mana paradīze /Aleksandrs Čaks/
Dzejas grāmatā satiekam Čaka iemīļoto reāliju pasauli – te ir ielas, kioski, ormaņi, afišas, ūdens noteku caurules un, protams, saldējums, kam slavas dziesmas Čaks dzied visu mūžu. Krājumā ir atrodami dzejoļi, kuri savu radošo dzīvi turpina Pāvila Johansona, Ulda Stabulnieka, Imanta Kalniņa un citu komponistu mūzikā. Sen zināmā patiesība, ka Čaks ir salīdzinājumu un metaforu karalis, šajā krājumā izpaužas jo spilgti.
“Mana paradīze” ir arī dzejoļu krājums, kas visvairāk uztrauca XX gadsimta 30. gadu sākuma pieklājīgo un puritānisko sabiedrību. Čaks nāca ar ļoti spilgtiem, asiem tēliem – dzejnieku, klaidoni, dzērāju, matrozi, pašpuiku –, kuru paustās kaislības varēja šķist trakas. Tomēr grāmatā atrodami arī krāšņi dzejoļi, kas veltīti daiļajam dzimumam – smalkām, nepieejamām meitenēm, stiprām nomales sievām, veļas mazgātājām, arī ielas sievietēm, kuras dzīve nav saudzējusi. Šos dzejoļus caurstrāvo cieņa un mīlestība pret sievieti, kas ir dzejnieka patiesā būtība.
Krājums ietver latviešu dzejas klasikas skaistākās pērles: “Strēlnieka dziesma latviešu meitenei”, “Latviešu meitenes dziesma strēlniekam”, “Aicinājums”, “Romances” un “Divas variācijas”. Tomēr īpaši ir divi darbi, kurus dziesmas formā laikam zina katrs latvietis, – “Atzīšanās” (“Miglā asaro logs”) un “Tev” (“Liepas satumst”).
Ar dzejoļu krājumā izvirzīto jautājumu Kur savu sirdi lai lieku? Čaks atstāj pavērtas durvis uz savu iekšējo pasauli, uz savu slēptāko “es”, tāpēc arī krājums kļuvis tik populārs un ierakstīts Latvijas kultūras kanonā.
Tikšanās /Daina Avotiņa/
Dainas Avotiņas dzejoļu krājums „Tikšanās” – tā ir jauna sastapšanās ar dzejnieces bagāto mūžu, ar viņas skanīgo valodu un patiesajām vērtībām, ko pauž viņas dzejas rindas. Grāmatas pirmajā daļā „Pāri gadu kilometriem” autore apkopojusi dažādu gadu gaitā sakrājušos dzejoļus, turpretī otrā daļa „Tas putnēns” pauž pēdējo gadu pārdomas dzejā.
Šajā dzejā skan dziļa mīlestība pret dzimto zemi un tuviem cilvēkiem, smeldzīgas pārdomas par mūža gājumu un gaišs apliecinājums dzīvei. Jo laiku gan nevar uzkrāt bankā kā zeltu, taču to var iesēt zemē kā graudus un iedēstīt kādā sirdī kā ābeli, „lai pār gadiem sakrīt / mīlestības āboli”.
Dzeja /Ojārs Vācietis/
Sagaidot Ojāra Vācieša 79. gadskārtu, Apgāds Zvaigzne ABC laiž klajā apjomīgu izcilā dzejnieka lirikas izlasi, ko sastādījusi šogad pavasarī mūžībā aizgājusī O. Vācieša dzīvesbiedre Ludmila Azarova, kā arī literatūrpētnieces Vija Kaņepe un Ildze Kronta.
Grāmatas priekšvārdā, kam dots zīmīgs virsraksts “Ojārs Vācietis” – saprastais, pārprastais, neizlasītais”, Ludmila Azarova raksta, ka šī „būtībā ir pirmā Ojāra Vācieša dzejas izlase, kas secībā un konceptuāli vienoti, bez dīvainiem baltiem plankumiem (no šodienas lasītāja viedokļa) un vēstījuma pārrāvumiem (..) aptver autora daiļradi visā mūža garumā – no romantiskas jūsmas un pasaules lāpīšanas līdz nežēlīgiem patiesības mirkļiem pēdējo gadu dzejoļos”.
Izlasei veido trīs plašas daļas; katrā sakopota konkrētā laikposmā sarakstītā dzeja, bet tikai pirmajā un nedaudz arī otrajā lasītājs sastapsies ar tiem darbiem, kurus varētu nosaukt par klasiskiem un vispārzināmiem O. Vācieša personības raksturotājiem – sākot ar jauneklīgas mīlestības apliecinājumiem un beidzot ar kodīgu satīru. Ievērojamu vietu izlasē ieņem tie dzejoļi, kuri pirmoreiz tika publicēti tikai dzejnieka Kopotajos rakstos – krietnu laiku pēc tam, kad autora jau vairs nebija mūsu vidū. Tieši šos dzejoļus lasot, var asi izjust Vācieša minorīgā noskaņojuma eskalāciju līdz pat dziļam traģismam, tāpēc pārsteidz ne tikai dzejnieka asredzīgais padomju dzīves redzējums, bet arī nežēlīgā paššaustīšanās. Ja daiļrades agrīnajā posmā O. Vācieša rokrakstu burtnīcās atrodami diezgan daudzi labojumi un svītrojumi, tad pēdējo gadu dzejoļi, šķiet, rakstīti vienā elpas vilcienā, un tas kļūst acīmredzams, uzmanīgi lasot dzejnieka pārdomu un izjūtu nospiedumus bieži vien īsajās un nervozi satrauktajās dzejas rindās.
Grāmatā iekļautas vairākas O. Vācieša suģestējoši jūtīgās un savā poētikā vienreizīgās liriskās poēmas; būtiski, ka izlase sākas ar iekšējā dramatismā un novatorismā arvien vēl aktuālo poēmu „Balsij bez pavadījuma”.
Vērienīgajā izlasē, kā raksta L. Azarova, „sastādītāji centušies restaurēt dzejnieka patieso un nepārtraukto radošo ceļu, veidojot grāmatu bez izrautām lapām”.