Vidusskola kā karalauks

Romāna centrā ir pusaudze Melinda, kura mācības vidusskolā ir uzsākusi kā izstumtā – vecie draugi no viņas ir novērsušies, skolasbiedri, kurus meitene pat nepazīst, no viņas izvairās. Visdrošāk, šķiet, ir būt vienai, pašas domās, un nerunāt, tomēr – arī tur nav pietiekami droši. Visa pamatā ir kaut kas, kas ar meiteni atgadījies vasaras beigās – Melinda ļoti vēlas to aizmirst un cenšas par to nedomāt. Kas ir šis notikums, kas tik ļoti mainījis Melindas dzīvi, un vai viņa spēs sevi pārvarēt un kādam to izstāstīt?

Romāna tulkotāja, Latvijas institūta direktore Karina Pētersone par šo darbu saka: “Mani pārliecina Lorijas Andersones teksts ar savu lakonismu un it kā vienkāršību, taču tas meistarīgi ievelk mūs pusaugu meitenes domu pasaulē. Atsedzas personība, kas, kaut arī neslēpj vilšanos vecāku un skolotāju dominētajā pasaulē, ir asprātīga, piedāvā lasītājam precīzus novērojumus un kā talantīgs mākslinieks ar dažiem meistarīgiem triepieniem spēj uzburt interesantus tipus no skolotāju vides. Ievedot lasītāju pusaudžu domāšanā, romāns tomēr pāraug tradicionāla pusaudžu romāna robežas, jo parāda personības izaugsmes, pašatklāsmes un pārvarēšanas ceļu, atmaskojot divkosīgo, formālo, paviršo un pat cietsirdīgo skolas vidē, kas sakņojas pieaugušo iedibinātajos attiecību kanonos.”

Savukārt blogere un sešpadsmit gadus vecas meitas mamma Sintija savā emuārā raksta: “Varētu domāt, ka šis ir kārtējais pusaudžiem domātais romāns par skolas gadiem, draudzību, mīlu un nedienām, kā viņš uz mani paskatījās un kur tu vazājies apkārt tekstiem. Nē, šis ir klīniski daudz smagāks gadījums jeb darbs, kurš vienaldzīgu neatstās nevienu un, manuprāt, būtu jāiekļauj skolas obligātās literatūras un "Bērnu žūrijas" vērtējamo grāmatu sarakstā. Tas būtu jālasa pedagogiem kādā sanāksmē un vecākiem – vecāku sapulču laikā.”
Romāns “Runāt” ir izpelnījies dzīvu interesi lasītāju un pedagogu vidū, un 2004. gadā pēc tā motīviem uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu.