Iznākusi Līvijas Dūmiņas grāmata “Artūra Skrastiņa Spogulija”
Šogad nozīmīgās 100. jubilejas kārta ir pienākusi Dailes teātrim, kuru dibinājis leģendārais aktieris un režisors, romantiķis un skatuves fantasts Eduards Smiļģis. Šīs izcilās teātra personības radošos imperatīvus – tādus kā patiesīgums un vienkāršība, emocionalitāte un spilgta forma, skaistums un idejiska mērķtiecība – dailēnieši arvien ir turējuši godā. Starp viņiem ir arī aktieris, kuru nešauboties var saukt par Smiļģa māksliniecisko principu iemiesotāju mūsdienās un kuram 25. darba sezonā apjomīgu grāmatu “Artūra Skrastiņa Spogulija” veltījusi teātra kritiķe Līvija Dūmiņa.
“Teātri es redzu kā lielu spoguli – spoguļu spoguli ar bezgalības perspektīvu. Ideālā gadījumā tajā ieraugām savu atspulgu vai vismaz kādu daļu no tā, no sava laika un gara,” ievadā raksta autore. Taču spoguļa metaforu teātra kritiķe nav izvēlējusies tāpēc, lai grāmatas varonis – viens no savas paaudzes vadošajiem un populārākajiem skatuves grandiem – varētu tikai tīksmināties par sevi un nospēlētajām lomām. L. Dūmiņa kopā ar A. Skrastiņu jau grāmatas tapšanas sākumā ir vienojušies būt patiesi un godīgi, tāpēc intervijās aktieris nav vairījies pieminēt arī notikumus, kuros paša attēls neizskatās mākslinieciski vai izdevīgi pievilcīgs.
A. Skrastiņš ir īstens sava teātra patriots, un to uzsver daudzi, kurus, lasot grāmatu, sastapsim aktiera radošajā telpā jeb, kā to nodēvējusi L. Dūmiņa, Spogulijā. Tajā ienāk un viņu raksturo cilvēki, ar kuriem saistīta aktiera dzīve tiklab no personiskā, kā profesionālā skatpunkta. L. Dūmiņa atklāj, kāds bijis A. Skrastiņa ceļš skatuves un arīdzan kino mākslā un cik pretrunīgi reizēm mēdz būt panākumi. Sastapšanās ar režisoriem, kuru estētiskie un filozofiskie uzskati diezgan bieži ir stipri atšķirīgi, liek aktierim ne tikai iedziļināties, saprast un pieņemt katras nākamās izrādes veidolu un vēstījumu – tie ir nepārtraukti meklējumi un nereti plosīšanās sevī. Reizēm ir bijis tā, ka iniciatīva jāuzņemas pašam, reizēm bijis jāpaļaujas uz iestudējuma veidotāja konceptu, taču reizēm nācies tam pat pretoties. A. Skrastiņš par to visu stāsta ļoti atklāti. Grāmatas autore par savu uzdevumu izvirzījusi analizēt tos aktiera radošā darba aspektus, kuros izgaismojas nevis slavas acumirklīgie uzplaiksnījumi, bet galvenokārt pastāvīgas grūtības un šaubas, pieredze un mainīgums – personības tapšana un nobriešana, un – par laimi – arī nenobeigtība.
Draudzīgi zobgalīgu smaidu un asociatīvu pārdomu nianses grāmatā vieš zīmējumi, kurus radījusi grāmatas māksliniece Ilze Vītoliņa. A. Skrastiņam ar viņu kā ar tērpu mākslinieci bijusi sadarbība ne viena vien skatuves tēla veidošanā. Starp fotobrīžiem no izrādēm redzamas arī I. Vītoliņas kostīmu skices.
Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu un sadarbībā ar Dailes teātri.
Pieejama arī e-grāmata.
