TOP14. Latvijas Olimpiskās medaļas, kas sajūsmināja visvairāk
Vasaras Olimpiskajās spēlēs Latvijas atjaunotās valsts sportisti piedalās kopš 1992. gada, kad Barselonā valsts karogu nesa svarcēlājs Raimonds Bergmanis, bet uz Latviju atbrauca 3 medaļas. Kopš tā laika mūsu sportisti vasaras spēlēs izcīnījuši 14 medaļas- 2 zelta, 9 sudraba un 3 bronzas godalgas. Katra medaļa ir apsveicama un apbrīnojama, tomēr ne visas medaļas atnesušas vienādi pozitīvas emocijas. Bijušas godalgas, kas pārsteigumā likušas sajūsmā palēkties un cēlušas spārnos, bijušas medaļas, kas tika gaidītas un plānotas, un ir bijušas pat tādas medaļas, kas sagādāja kaut kādu vilšanos gan mums, gan pašiem sportistiem. Gaidot jaunas medaļas un pārsteigumus Londonā, piedāvājam nelielu atskatu un subjektīvu vērtējumu- kuras medaļas tad bijušas emocionālākās un mums līdzjūtējiem vērtīgākās.
Der atgādināt, ka visas 14 medaļas ir labākais, kas sasniegts un apbrīnas vērtas ir visas, jo aiz viņiem palikuši vismaz pāris simti Latvijas sportisti, kuriem tas nav izdevies piedaloties spēles un vairāki desmiti tūkstoši, kuri līdz Olimpiskajām spēlēm nav tikuši vispār. Tātad mūsu Olimpisko varoņu, visu vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku atjaunotās brīvvalsts laikā kopš 1992. gada, subjektīvs kāda līdzjūtēja TOP 14
14. vieta
- Viktors Ščerbatihs( svarcelšana), Pekina, 2008.gads- bronza
Noteikti viena no tām retajām, ja ne vienīgā Latvijas medaļa vasaras spēļu vēsturē, kas atnesa vilšanos. Par šo bronzas medaļu priecājās laikam tikai Viktora pretinieki. Viktors šajās spēlēs bija favorīts, arī pats gatavojās tikai un vienīgi zelta medaļai, bet notika tas, ko negaidīja neviens. Sacensību laikā kļūdījās svarcēlāja treneris, nokavēdams nākamā svara pieteikšanas laiku, līdz ar to Viktors palika bez viena mēģinājuma, kas noteikti izsita sportistu no līdzsvara un pēdējā mēģinājumā zeltam nepieciešamais svars netika pacelts. Tam, ka tika pazaudēts arī sudrabs, sportiski nebija vairs nekāda nozīme- visi gaidīja tikai un vienīgi zeltu
13.vieta
- Afanasijs Kuzmins (šaušana) , Barselona 1992.gads. Sudrabs
Medaļa pirmajās spēlēs pēc neatkarības atgūšanas, protams, tika sagaidīta ar prieku, bet arī šeit tomēr palika neliela zaudējuma sajūta. Kuzmins pirms 4 gadiem vēl PSRS sastāvā jau bija izcīnījis Olimpiskā čempiona nosaukumu un arī uz Barselonu devās kā viens no dažiem galvenajiem pretendentiem uz titulu. Zelts arī Barselonā bija tuvu, tāpēc šoreiz sudrabs tika novērtēts kā liels panākums, bet visticamāk, arī pats sportists cerēja uz zeltu. Afanasijs Kuzmins gan ir iegājis pasaules sporta vēsturē, jo veterāns kopš Seulas piedalījies visās spēlēs un šogad Londonā tās viņam būs devītās Olimpiskās spēles, kas ir absolūts rekords visas pasaules sporta mērogā
12. vieta
- Jevgēņijs Saproņenko (vingrošana) , Atēnas 2004.gads. Sudrabs
Saproņenko varētu teikt, ka nepaveicās, jo šo panākumu nedaudz, bet tomēr nedaudz ēnā nolika 2 fakti. Pirmkārt pirms 4 gadiem tieši šajā sporta veidā cits Latvijas sportists Igors Vihrovs bija sensacionāli atnesis Latvijai pirmo zelta medaļu Latvijas sporta vēsturē un, otrkārt Sidnejas spēlēs latviešu sportisti izcīnīja kopā četras sudraba medaļas un, šķiet, tieši Jevgēņija medaļa palika bez godam pelnītās uzmanības
11.vieta
- Ivans Klementjevs ( airēšana) , Barselona 1992.gads. Sudrabs
Līdzīgi kā Afanasijs Kuzmins, arī Klementjevs jau bija izcīnījis zelta medaļu PSRS sastāvā Seulā un tieši tāpat bija viens no pretendentiem uz zeltu arī Barselonā, līdz ar to jebkura vieta, kas nebija pirmā, pilnu gandarījumu nesniedza nedz līdzjūtējiem, nedz pašam sportistam
10.vieta
-Vsevolods Zeļonijs (džudo ), Sidneja 2000.gads- Bronza
Vsevolods bija viens no vadošajiem savas kategorijas džudistiem šai laikā pasaulē. Zelta medaļas neviens neprognozēja, taču uz vietu trijniekā cerēja daudzi, arī pats sportists. Bronzas medaļa tika izcīnīta skaistā cīņā un tā atnesa lielu sajūsmu Latvijā un , ja ne Vihrova zelts un Fadejeva sudrabs Sidnejā, Zeļonijs nopelnītu vēl lielāku slavu un atzinību
9.vieta
-Jeļena Rubļevska (modernā pieccīņa) , Atēnas 2004.gads- Sudrabs
Izcils panākums ļoti sarežģītā sporta veidā, kurā blakus meistarībai nepieciešama arī liela sportiskā veiksme. Jeļena to noteikti bija pelnījusi jau agrāk, viņa bija viena no spēcīgākajām pieccīņniecēm pasaulē, neskatoties uz sarežģījumiem sagatavošanās posmā ( bija brīdis, kad sportiste bija gatava sportu un Latviju pamest). Sidnejā beidzot laime uzsmaidīja arī mūsu sportistei. Atkal mazliet emocijas pieklusināja citas trīs sudraba medaļas Sidnejā, no kurām vislielākā uzmanība laikam tika Ščerbatiham un Vasiļevska brīnummetienam pēdējā mēģinājumā
8.vieta
-Ivans Klementjevs (airēšana) , Atlanta, 1996.gads- Sudrabs
Titulētajam sportistam pūrā jau bija Seula zelts un Barselonas sudrabs. Sudrabs tika arī Atlantā, bet šai medaļai jau bija cits spīdums, jo atšķirībā no Barselonas, Klementjevam kā galvenajam favorītam zelta medaļu pirms spēlēm kaklā neviens vairs nekāra, tāpēc sudrabs tika uztverts kā izcils sasniegums. Medaļa bija spožāka arī tāpēc, ka Atlanta nebija veiksmīgākās spēls latviešu sportistiem- šī bija vienīgā medaļa mūsu sportistiem un Ivans tika sagaidīts kā varonis
7.vieta
-Viktors Ščerbatihs (svarcelšana) , Atēnas 2004.gads- Sudrabs
Viktors jau bija viens no spēcīgākajiem pasaules svarcelājiem, bet, kamēr startēja irānis Rezazade, pārējie pasaules varenie cīnījās tikai par sudrabu. Sudrabs arī tika izcīnīts- izcils panākums un pelnīta atzinība- Latvijā bija izaudzis viens no spēcīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Pēc Atēnu spēlēm, Viktors sev nosprauda jaunu mērķi- zelta medaļa Pekinā un viss gāja uz to, ka tā arī varētu notikt. Šoreiz ķēde trūka parasti stiprākajā posmā...
6.vieta
-Ainārs Kovals ( šķēpmešana) , Pekina 2008.gads- Sudrabs
Diezgan negaidīta medaļa. Pēc Atēnu brīnuma visi gaidīja medaļu no Vasiļevska, bet sagaidīja no Kovala, kurš pēdējā metienā apsteidza gandrīz visus, izņemot atkal Andreasu Torkildesnu. Pārsteigums, kas apliecināja- Latvija ir šķēpmešanas lielvalsts
5.vieta
-Vadims Vasiļevskis, Atēnas 2004.gads
Vadims atnesa sajūsmu visai Latvijai ar vienu lielisku metienu, parsteidzot arī pasaules varenos somus un krievus, arī leģendāro Janu Žeļezniju, zaudējot tikai norvēģim Andreasam Torkildsenam. Uz medaļu gan jau kāds klusībā cerēja, bet nekāda sloga Vadimam nebija, viņš arī nesa Latvijas karogu atklāšanas ceremonijā un šis metiens kļuva par laikam skaistāko brīdi Latvijas līdzjūtējiem šajā olimpiādē. Izskatās, ka tieši atbildības slogs un medaļu tuvums Vadimam traucējis pēc tam un lielajās sacensībām Vadimam neizdodas parādīt labāko sniegumu, kaut jau 8 gadus vienmēr šķēpmetējs atrodams starp pasaules elites sportistiem. Ceram, ka Londonas miers noņems spriedzi un Vadims aizmetīs šķēpu vienkārši savā līmenī, jo visticamāk, medaļai pietiks ar apmēram 85 metru tālu metienu, kas Vadimam viennozīmīgi ir pa spēkam
4.vieta
-Aigars Fadejevs, Sidneja, 2000.gads- Sudrabs
Aigars Fedejevs paliks atmiņā, kā viens no paraugiem, kā spītējot neveiksmēm, nepadoties un turpināt iet uz mērķi un galu galā to sasniegt. Aigars ir vairākas reizes noņemts no trases, bieži tiesnešu subjektīvas nepatikas dēļ. Soļošana ir sporta veids, kur lielu lomu spēlē tiesneši- ja neiepatīcies, soģi viegli var izdarīt visu, lai tu neuzvarētu. Fadejeva raksturs un diezgan asā mēle nebija pārāk simpātiska soļošanas pasaulei, tāpēc Atēnu sudrabs 50 km maratonā bija lielisks plāksteris Aigars neveiksmēm un viens no spilgtājaiem brīžiem Latvijas sporta līdzjūtējiem Olimpisko spēļu vēsturē
3.vieta
-Dainis Ozols (riteņbraukšana) , Barselona 1992.gads-Bronza
Pirmais latviešu starts pēc atgriešanās olimpiskajā saimē atnesa arī laikam vislielāko pārsteigumu. No Daiņa Ozola neviens neko lielu negaidīja. Grupas braucienā parasti uzvar lielo komandu līderi, kuriem palīdz 3-4 melnie, kas izkārto finišā sprinterim labāko vietu un palīdz uzvarēt. Ozolam tādu komandas biedru nebija, bet vairākas stundas Eurosport kanālā Latvijas vārds tika locīts desmitiem reižu, jo Dainis praktiski vienatnē noķēra aizbēgušos līderus un trijatā palielināja atrāvienu no lielās grupas un drīz kļuva skaidrs, ka medaļa būs. Finišam ātruma vai pieredzes gan pietrūka, bet šī bronzas medaļa palikusi atmiņā kā viena no spilgtajām un emocijas, kas pavadīja skatoties garo braucienu, palikušas kā pirmais lielais lepnums par Latvijas atjaunotās valsts sportistu varējumu
2.vieta
-Igors Vihrovs ( vingrošana) , Sidneja, 2000.gads- Zelts
Pirmā Olimpiskā zelta medaļa Latvijas komandas sastāvā tika izcīnīta diezgan negaidīti, bet pelnīti un pārliecinoši. Vihrova brīvo kustību kombinācija bija perfekta- fantastiska sportista spēja parādīt vislabāko sniegumu tieši svarīgākajās sacensībās. Visticamāk arī tiesnešiem nebija lielu iespēju bez skandāla palīdzēt uzvarēt kādam no vingrošanas lielvalstu pārstāvjiem un Igors Vihrovs kļuva par pirmo Olimpisko čempionu, kas pārstāvējis Latvijas valsti
1.vieta
-Māris Štrombergs ( BMX riteņbraukšana), Pekina, 2008.gads- Zelts
Emociju ziņā grūti salīdzināt abas zelta medaļas. Vihrova zelts bija pirmais un pat negaidītāks, Māra zelta medaļa Pekinā tomēr bija diezgan loģiska un visa Latvija to gaidīja. Māris bija sezonas līderis un sudrabs gan jau būtu neveiksme viņam pašam. Tomēr visa emocija gamma, kas pavadīja Māra startus un fakts, ka mēs apzinājāmies, ka mums ir kārtīgs latviešu puisis, kas savā jomā ir šobrīd spēcīgākais pasaulē, piekam sasniedzis šo statusu nesalīdzināmi sliktākos apstākļos ( salīdzināt ar, piemēram, amerikāņiem pieejamiem resursiem pat nav pieklājīgi) liek šo panākumu likt uz visaugstākā pakāpiena un nosaukt Māra Štromberga zelta barucienu par visu laiku emocionālāko Latvijas sportista startu Olimpisko spēļu vēsturē. Pagaidām....
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]