Izcilajam latviešu tenoram un Brīvības cīņu varonim Jānim Vītiņam – 125
14. oktobrī aprit 125 gadi, kopš dzimis Jānis Vītiņš- Brīvības cīņu varonis un viens no pirmskara Latvijas izcilākajiem tenoriem. Portāla Epadomi redakcija saņēma pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu autora Jāņa Ūdra pārdomas par Jāņa Vītiņa lomu Latvijas vēsturē. Publicējam Jāņa Ūdra pārdomas pilnā apjomā
Leitnanta Vītiņa varoņdarbi Bermontiādes laikā līdzinās leģendai. Kaujās Spilves pļavās viņš ar dažiem savas rotas karavīriem atņēma bermontiešiem divus lielgabalus un, pagriežot tos, šāva uz bēgošajiem ienaidniekiem. Te lieti noderēja Pleskavas praporščiku skolā iegūtās artilērista zināšanas. Bet Jelgavas ieņemšanas operācijā, pēc Vītiņa karabiedra un Operas kolēģa Marisa Vētras liecības, Vitiņš kaujā traucies bermontiešiem atņemtā vācu virsnieku pajūgā. Pēc Brīvības cīņām Jānis Vītiņš tika apbalvots ar Lāčplēša ordeni, un Mariss Vētra, apbrīnojot vecākā biedra drosmi, rakstīja “Vītiņš karā bija nazis”.
Jau karavīra gaitās Jānis Vitiņš savus cīņu biedrus pārsteidza ar savu izcilo balsi. Pēc Brīvības cīņām viņš iestājās Latvijas Konservatorijā un tika uzņemts Operas korī, kur jaunajam koristam reiz uzticēja aizstāt saslimušo operas zvaigzni Rūdolfu Bērziņu Radamesa lomā “Aīdā”. Vēlāk Vītiņš guva iespēju papildināties Itālijā. Starptautisku slavu atnesa teju nebeidzama viesizrāžu sērija daudzās Eiropas valstīs, bet Duisburgas operā nostrādātie gadi latvieti iecēla Vācijas opermākslinieku zenītā.
Strādājot ārzemēs, Jānis Vītiņš izmantoja ikvienu iespēju viesoties Latvijas Operā. Izcilākais viņa sasniegums bija titulloma Umberto Džordano operā “Andrē Šenjē”. Partija, kas rakstīta spinto tenoram – īpaši spēcīgai vīrišķīgai balsij ar metāliski spožām, bez piepūles sasniegtām virsotnēm augstā tesitūrā. Plasido Domingo vērtējumā, Andrē Šenjē ir, ”…grūtākā tenora partija, taču noteikti arī viena no skaistākajām”.
Andrē Šenjē lomu Latvijas Operā Vītiņš dziedājis divreiz – 1928. un 1937. gadā. Pēc pirmā iestudējuma kritiķis Eduards Ramats par Vītiņu raksta: “Jaunais dziedonis spīdoši izturēja grūto pārbaudījumu, parādīdams savas balss izcilās īpašības. Nopietnā darbā veidojies, Vītiņš ar šo partiju uzstājās kā rutinēts spēks. Viņa tenoram kā tembra, tā plašuma ziņā piemīt visas saistošās īpašības.” Mariss Vētra titullomu dziedāja otrajā sastāvā.
Otrā pasaules kara priekšvakarā, nespēdams panest hitleriskā režīma nostiprināšanos Vācijā, Jānis Vītiņš ar ģimeni atgriezās Latvijā un pēc padomju okupācijas iesaistījās pretpadomju organizācijā “Tēvijas sargi”. 1941. gada martā viņu apcietināja un novembrī nogalināja Astrahaņas cietumā.
Pirms nošaušanas Vītiņš lūdza izpildīt viņa pēdējo vēlēšanos - nodziedāt kameras biedriem – latviešu virsniekiem - Andrē Šenjē āriju, un pārsteidzošā kārtā viņam to arī atļāva. Šis, kā arī citas Jāņa Vitiņa dzīves epizodes mani iedvesmoja rakstīt romānu par diženo patriotu. Taču manas motivācijas stūrakmens bija fakts, ka Latvijā Jāņa Vītiņa vārds tik pat kā nav zināms.
Pateicoties neatlaidīgā Operas drauga ārsta Daiņa Kalna uzņēmībai, 2018. gadā Siguldas Opersvētkos tika uzvests “Andrē Šenjē” brīvdabas iestudējums, kurā titullomu dziedāja izcilais bulgāru tenors Kamens Čaņevs.
Tagad es slīpēju sava jaunākā romāna “BELKANTO EŠAFOTA ĒNĀ” epizodes, lai mūsu nācijas varonis ieņemtu savu godam nopelnīto vietu latviešu operas dižgaru plejādē.
Krievijas karš pret Ukrainu manam darbam piešķīr papildus motivāciju, jo nekas nav jauns šodienas krievu šovinistu stratēģijā un taktikā, bet Jānim Vītiņam nācās pieredzēt gan Hitlera propagandas melus Vācijā, gan staļiniešu politiskās falsifikācijas pēc Latvijas okupācijas. Arī ”Tautas saeimas vēlēšanu“ blēdīgā rezultāta paziņošanu Maskavā jau pēc vēlēšanu pirmās dienas, kaut Latvijā “balsošana” turpinājās vēl nākamajā dienā. Ne mazāk blēdīga bija nesenā “balsošana” okupēto Ukrainas reģionu “referendumos”.
Lasot par aizvien jauniem ukraiņu varoņdarbiem, man sirdī atbalsojās Franču Lielās Revolūcijas cīnītāja Andrē Šenjē dzejolis, kas Jāņa Vītiņa dziedājumā kļuva par operas iestudējuma kontrapunktu un līdz ar Vītiņa ieslodzījuma biedru atmiņu stāstiem atdzīvināja vienu no mana romāna fināla epizodēm:
x
“Vītiņš pārlaida skatienu kameras biedru sejām un, stalti izslējies, aizgāja līdz attālajai sienai, kur slepenajos svētdienas dievkalpojumos bija stāvējis mācītājs. Tur, stalti atliecis plecus, viņš dziedāja:
”Es bija karavīrs
kas pelna krāšņu nāvi.
Tā nāve zemiska,
kas šeit tiks dota man.
Un, būdams dzejnieks, spalvu padarīju
par asu ieroci pret liekuļiem,
ar dziesmām slavinādams dzimteni!
Man dzīve ir kā balta bura,
kas liktens vējos pacelta.
Nu, Saules vadīta, tā noriet,
te vīna viļņos dzirkstošos.
Vai liktens manu kuģi vada
Uz balto nāves klinti?
Vai tā jau sasniegta? Tad labi!
Te stalti stāvu, rokās turot
es varoņkaujas karogu,
kas, vējā plandot, skaļi vēsta:
Dievs, svētī Dzimteni!”
(J.Ū. atdzejojums)
Raksta autors: Jānis Ūdris
