Agates Apkalnes gleznu cikls “Privātā telpa”
Agate Apkalne glezno it kā meditējot. Tai pašā laikā trompe l'oeil ( (fr. acs maldināšana) – gleznojums, kurā objekti atveidoti tik dabiski, ka šķiet īsti, nevis uzgleznoti) garā meistarīgi risinātās gleznas ataino visai konkrētas mākslinieces iztēles vīzijas. Skatītāji viņas gleznu ciklos var iegrimt kā fascinējošā, psiholoģiski spraigā fantāzijas seriālā, kura galvenā varone ir māksliniece pati, bet galvenā sižeta līnija – ceļš uz sevis apzināšanos, sevis pieņemšanu. Šis ceļš caur atmiņām, pārdomām un iedomām ved vienā virzienā – tieši iekšā mākslinieces personības dzīlēs, kur laimīgajā gadījumā notiek satikšanās ar skatītāju.
Gleznotājas radošo metodi rodas vēlēšanās salīdzināt ar filosofa Roberta Mūka atziņu: “... meditācijas dzīvā kodola garšu (pārfrazējot kādu amerikāņu teicienu) var izjust tikai tajā kožot. Bet arī kost var dažādi. Cilvēks, kas nopietni nodevies meditācijai, kož it kā nekožot, dzīvo it kā nedzīvojot: viņš reizē ir aktieris un skatītājs – tāds, kas nekam nepiesien savu sirdi un tieši tāpēc var dzīvot un darīt visu nepieciešamo ar visu sirdi.” Varbūt tādēļ arī Agates Apkalnes gleznas ir ikvienam viegli uztveramas kā savi paša domu spoguļi, tik vien, ka ar svešiem atspulgiem.
Katra no cikla “Privātā telpa” gleznām satur veselu stāstu, kas saistīts ar kādu mākslinieces personisku pārdzīvojumu un tā rezultātā gūtu atklāsmi. Viņa uzskata, ka cilvēki uz pasauli spēj raudzīties un to saprast tikai un vienīgi caur savu dzīves pieredzi, bez tam māksliniekam ir būtiski vienmēr saglabāt iekšēju nepieciešamību radīt, meklēt un atrast sevī tās lietas, ar kurām dalīties, darot prieku sev un citiem. Tā nu gleznās “Manī ir tik daudz pārsteidzoša”, “Ego groziņš”, “Patvērums” varam vērot, cik krāšņš ir mūsu iekšējais potenciāls, bet gleznā “Palaišana” – pateicību (paklanīšanos) ikkatram, kurš ienācis mākslinieces dzīvē, atstājot aiz sevis neizdzēšamas izmaiņas. Tēmā “Kronēšana” māksliniece aicina mūs atcerēties par pirmatnējajiem impulsiem un instinktiem, rituāliem, kuros var baudīt mirkļa skaistumu, savukārt gleznās “Paskat, kukainīts!” un “Mammu, es atradu sirdi!” runa ir par bērniem, kas saskaņā ar mākslinieces uzskatu, paši izvēlas sev vecākus, meklējot labvēlīgu augsni apziņas attīstīšanai. Vēlme iepazīt kādu konkrētu kosmosu, unikalitāti, draudzību lieliski atklājas gleznā “Un lapsa teica: “Tu man būsi viena starp tūkstošiem””, kurā interpretētas Antuāna de Sent-Ekziperī viedās domas.
Agates Apkalnes reālistiski smalkais un psiholoģiski ietilpīgais glezniecības stils ir agri rasts un gadu gaitā izkopts līdz perfekcijai. Māksliniece labprāt glezno uz koka, izmantojot arī senas, atrastas koka virsmas auru un vēstījumu. Gleznās jaušama skaidra tēlu un simbolu sistēma, kas tiek lietota intuitīvi, tomēr darbojas arhetipiski (piemēram, lapsas, vārnas, čūskas, taureņu, kukaiņu u.c. tēli viegli transformējas simbolos). Tēlu darbības vide ir izteikti sirreāla – nekuriene vai mūsu iekšzemes impērija.
Agates Apkalnes darbi Latvijas skatītājiem līdz šim bijuši maz pazīstami. Kaut gan viņa dzīvo un strādā Rīgā, viņas gleznas ar skatītājiem biežāk sastopas personālās un grupu izstādēs Vācijā, kā arī citur Eiropā. Māksliniece ir studējusi un 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, izstādēs piedalās kopš 2000. gada. Viņas iepriekšējās personālizstādes “Paralēlās pasaules” (2011), “Manipulācijas” (2008), “Sirds, apziņa” (2007) rīkotas sadarbībā ar TVDART Galerie Berlīnē.
