Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība
No 2016. gada 3. novembra līdz 2017. gada 15. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20) būs skatāma izstāde “Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība”.
2013. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā bija aplūkojama izstāde “Uz lielās dzīves trases”, kas atspoguļoja 20. gadsimta 60. gadu lietišķās mākslas un dizaina kopainu. Tā spilgti apliecināja modernisma formveides radošu apguvi un atteikšanos no iepriekš aprobētajiem un pārprastajiem “tautiskuma” kanoniem. Šogad muzejs pēctecīgi prezentē izstādi, kuras mērķis ir parādīt Latvijas lietišķās mākslas attīstību nākamajā desmitgadē, ko raksturo jauns idejiski formāls pagrieziens no funkcionāla lietderīguma uz konsekventām dekoratīvām kvalitātēm.
Par robežšķirtni var uzskatīt 1969. gada dekoratīvi lietišķās mākslas izstādi, kura izraisīja plašu rezonansi un viedokļu apmaiņu mākslas interesentu un žurnālistu vidū, diskutējot par nozares iespēju robežām. Vērtējot tur redzēto, arhitekts Voldemārs Šusts rakstīja: “Izstādes eksponātiem – ar ļoti retiem izņēmumiem – vairs nav skaidri saskatāmu, lietišķai mākslai tik tradicionālu praktisko uzdevumu. Tie ir galvenokārt dekoratīvi.” Aktuāla kļuva nevis mākslas objektu lietderība, bet apzināts dekoratīvisms un daudzveidīga tēlainība. Mākslinieki savai jaunradei meklēja dažādus ierosmju avotus: dabas formas un norises, ceļojuma piezīmes, kosmosa vīzijas, ekskursus kultūras vēsturē. Darbu tematiskās ievirzes un emocionālais raksturs atklāja tendenci tuvināties tēlotājmākslai. Tieši lietišķajā mākslā idejas varēja izteikt laikmetīgās mākslas valodā, darinot abstraktas kompozīcijas un plastiskus objektus, ko padomju glezniecībā, grafikā vai skulptūrā realizēt bija gandrīz neiespējami. Vienlaikus attīstījās arī novatoriska attieksme pret darbu izejmateriāliem, tika eksperimentēts ar tehnikām un telpiskumu.
Tekstilmāksliniekus aizrāva gobelēna un telpas sintēzes problēmas, kas izpaudās vēlmē darināt aprisēs brīvas tekstiliju kompozīcijas. Tika radīti reljefi un apjomīgi vai daļēji caurspīdīgi tekstilobjekti. Meklējot pilnīgāku izteiksmes veidu, bieži viena darba izpildījumā tika apvienotas dažādas tehnikas. Līdzās klasiskajām aušanas tradīcijām tika iekļauti vairāki rokdarbu paņēmieni – izšuvums, pinums, adījums, tamborējums, aplikācija un, protams, pašu tekstilnieku piedāvātās autortehnikas. Tekstilmākslā ienāca jauni, neierasti materiāli – sizals, sintētika, auklas, virves, metalizēti diegi. Vieni no pirmajiem telpisko un neregulāru aprišu tekstiliju autoriem bija Aija Baumane, Ruta Bogustova, Edīte Pauls-Vīgnere, Inese Jakobi, Georgs Barkāns, Lilita Postaža, Velga Vilcāne. Ieceres trīsdimensiju tekstilobjektos izteica 20. gadsimta 70. gadu otrās puses jaunie tekstilmākslinieki – Egils Rozenbergs, Pēteris Sidars un citi.
Estētisko īpašību pilnveidošana, radoši eksperimenti, mākslas un arhitektūras sintēzes aspekti nodarbināja arī keramiķus. Pētera Martinsona, Frīdas Heimrātes, Izabellas Krolles, Ritas Einbergas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo keramikas formveidē var atklāt tuvību modernās tēlniecības izteiksmes līdzekļiem. Mērķtiecīgi tika meklētas paša materiāla mākslinieciskās un dekoratīvās vērtības. Keramika operēja gan ar arhitektoniskām formām, gan ar skulpturāli plastiskiem līdzekļiem, izmantoja glezniecības un grafikas paņēmienus. Mākslinieku interesi saistīja jauna pieeja – vairāku radniecīgas formas priekšmetu sakārtojums “mobilās grupās”, kuru ietvaros varēja veidot citas variācijas, tā rodot iespēju it kā rotaļāties ar atsevišķiem ansambļa elementiem.
Mūsdienīgs tā laika mākslas veids ir dārza keramika, kas bija īpaši raksturīga tieši Baltijas valstīm, un kas Padomju Savienības mērogā tika atzīmēta kā nacionāli savdabīga skola. Radusies 1969. gadā, dārza keramika pierādīja savu ilgtspējību 70. gados ar piecām regulārām, skatītāju iecienītām izstādēm Doma dārzā Rīgā un Botāniskajā dārzā Siguldā.
Tāpat arhitekti novērtēja jaunās tendences lietišķajā mākslā. Jāatzīst, ka tieši šo desmitgadi izceļ auglīga arhitektu, keramiķu un tekstilmākslinieku sadarbība iekštelpu un apkārtējās vides organizācijas jomā. Mijiedarbības rezultātā tapa virkne projektu, kuros telpas noskaņas radītājas bija vērienīgas tekstilkompozīcijas un keramikas objekti kā spilgti akcenti interjeru dizainā. Piemēram, Edītes Pauls-Vīgneres tekstildarbi viesnīcas “Daugava” bārā “Dzelme”, Aijas Baumanes banketu zāles griestu dekors un aizkari restorānā “Jūras pērle”, Latvītes Mednieces dekoratīva keramikas siena LPSR Filharmonijas ēkā, Andreja Ķiģeļa un Māra Ozoliņa dekoratīvais cilnis aptiekas interjerā Audēju ielā 20.
Septiņdesmito gadu sabiedrība vairs nebaudīja “atkušņa” laika straujo demokratizācijas procesu, tomēr mākslinieku pieredzes apmaiņa ar kolēģiem ārzemēs, sevišķi sociālistisko valstu pārstāvjiem, turpinājās. Īpaši jāuzsver Dzintaru mākslinieku jaunrades nama starptautisko simpoziju darbība, kur notika nozīmīgi starptautiskie tekstilmākslinieku un keramiķu forumi, kas nenoliedzami ietekmēja abu nozaru turpmāko attīstību.
Neskatoties uz jūtamo Maskavas diktātu eksponātu atlasē uz starptautiskām izstādēm, Latvijas tekstilmākslinieku darbi tika iekļauti starptautiskās lietišķās mākslas un tekstilmākslas skatēs. Latvijas keramiķi Pēteris Martinsons, Anita Mīlbreta, Silvija Šmidkena un Leons Lukšo šajā desmitgadē piedalījās pašās prestižākajās nozares konkursizstādēs Valorisā (Francija) un Faencā (Itālija), kur vairākkārt saņēma visaugstākos novērtējumus un atzinību. Latvijas keramika un tekstilmāksla sāka runāt aktuālajā pasaules mākslas valodā.
Izstādes eksponātu klāsts atlasīts no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja tekstilmākslas un keramikas kolekcijām. Plašākam 20. gadsimta 70. gadu perioda raksturojumam izmantots foto un video materiāls no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un mākslinieku privātajiem arhīviem. Izstādi papildina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja materiāli, kas iepazīstina ar desmitgades grafisko valodu un kultūras plakātu.
