kim? Laikmetīgās mākslas centrs ielūdz uz XII Baltijas triennāles atklāšanu Dailes teātrī
Foto: Vytautas Volbekas
CAC, Viļņā un kim? Laikmetīgās mākslas centra sadarbībā ar Dailes teātri rīkotā izstāde atkārto XII Baltijas triennāli*, kura tika atklāta Viļņā, 2015. gada 4. septembrī, vietā, kas, par spīti atsevišķām būtiskām atkāpēm, joprojām nes sākotnējās telpas atblāzmu. Tāpat kā CAC, arī Dailes teātris tika uzbūvēts 20. gadsimta 70. gados toreizējās “Padomju Baltijas” galvaspilsētas centrā ar mērķi rādīt publikai jaunu mākslu. Tāpat kā CAC, arī Dailes teātris joprojām vairāk vai mazāk kalpo savam sākotnējam nolūkam, lai gan abās ēkās savulaik notikušas gan automašīnu izstādes, gan citi ar tiešo programmu nesaistīti pasākumi. Baltijas mākslas triennāle, kas no Viļņas atceļojusi uz Rīgu, būs aptuveni tāda pati kā savā pirmajā norises vietā.**.
Baltijas triennāle tika dibināta 1979.gadā kā regulāra Lietuvas un vēlāk arī Baltijas mākslinieku izstāde, kurā paust pretošanās un neapmierinātības garu. Sekojot divpadsmit secīgām izstādēm, Baltijas triennāle ir kļuvusi par vienu no lielākajiem laikmetīgās mākslas festivāliem Ziemeļeiropā ar fokusu uz jauno mākslu. No reģionāla projekta Baltijas triennāle ir izaugusi par notikumu, kas piedāvā plašu aktivitāšu loku un starptautiskus dalībniekus.
(*) ““TAS, KAS ŠODIEN IR MĀKSLAS DARBS, RĪT VAR BŪT PILNĪGI KAUT KAS CITS” – šis teikums, kas izskanēja intervijā ar mākslinieku Deividu Bernšteinu, ir Baltijas mākslas triennāles centrā. Ideja nav jauna: tas, kā uztveram mākslas darbu un ko no tā sagaidām, ar laiku mainās. Kaut kas tiek aizmirsts, kaut kas – pārgrozīts, un beigu beigās mēs skatāmies uz mūzikas instrumenta nepareizo galu vai spēlējam gleznu no beigām uz sākumu. Taču reizēm tas ir apzināti: kompozīcija sairst, dziesma kļūst par noskaņu, skulptūra – par modeli un zīmējums – par vēstuli.
Vai tas nozīmē, ka mums jārunā par mākslas izmantošanu vai drīzāk par izmantošanas mākslu? Varbūt jāiztiek bez mākslas pavisam? Noskaidrosim!
Šī gada triennālē lielāka uzmanība nekā iepriekš veltīta Baltijai – gan pašam ģeogrāfiskajam reģionam, gan Baltijas jūrai un kultūrai. Tas ir apzināti starpdisciplinārs pasākums, kura dalībniekus, kā jau vēsta pasākuma nosacītais moto (“Tas, kas šodien ir mākslas darbs...”), lielākoties interesē šis “kaut kas cits”. Izstāde aptver vairākas tēmas un to kombinācijas, piemēram, ietekme, apmaiņa, materialitāte.
Triennāles ietvaros notika izstāde Viļņas laikmetīgās mākslas centrā (CAC), taču kopējā pasākumu programma, kas risinājās sešu nedēļu garumā, bija plašāka – lekcijas, dažādu publikāciju atvēršanas, prezentācijas, meistarklases un performances.”
(Pilns teksts lasāms: cac.lt/en/exhibitions.
(**) “How to Clone a Mammoth: The Science of De-Extinction” (“Kā klonēt mamutu: izmirušu sugu atdzīvināšanas zinātne”) ir Betas Šapiro grāmata, kurā viņa apraksta, ka klonēt mamutu ir gandrīz neiespējami, jo zinātnieki nevar atrast dzīvu mamuta šūnu: aukstums, gaisma, baktērijas iznīcina genomu sekvenci šūnā, un tādējādi kļūst neiespējami nolasīt pilnu nebojātu genoma sekvenci.
Tādēļ doma ir tāda: varētu nevis klonēt mamutu, bet laboratorijas traukā izmainīt ziloņa šūnas genoma sekvenci, izmantojot jaunu genoma maiņas tehnoloģiju un aizstājot daļu ziloņa sekvenču ar mamuta sekvencēm, lai mamuts izskatītos un izturētos vairāk kā mamuts nevis kā zilonis. Eksperimenta galvenais mērķis ir atjaunot tundras ekosistēmas produktivitāti. Taču tas, kas tiek veikts, nav klonēšana un nav arī īsti atjaunošana. “Mamutu un ziloņu genomi ir par 99% identiski. Ja runājam par to, ka varētu izmainīt atsevišķus gēnus, lai dzīvnieki spētu labāk pielāgoties dzīvei aukstumā, domāju, ka runājam par ziloņu sugas saglabāšanu,” sacīja Beta Šapiro.
(No Valentina Klimašauska “Kā klonēt mamutu (trijās balsīs un ar mednieka stāstu) jeb Izmirušo sugu atdzīvināšanas zinātne klikšķu ekonomikā”, kas, tāpat kā pirms dažiem mēnešiem Viļņā, tiks lasīts izstādes atklāšanā 7.maijā.)
