"Franču kankāns" Renuāra kino gleznā

Mazajām un lielajām kino estētikas revolūcijām ir konkrētas adreses, nākamais pieturas punkts šajā ciklā - Francija un režijas klasiķis Žans Renuārs. Viņš ir spilgts piemērs tam, ka ģēnija gēns nemīl laisku atpūtu, jo impresionistisko spēles izteiksmi savos autordarbos viņš mantojis no tēva - ievērojamā gleznotāja Pjēra Ogista Renuāra. Var teikt, ka Žans Renuārs turpina gleznot kino, ko apliecina franču kultūru iemiesojā filma "Franču kankāns" (French Cancan, 1954).

Vakara lektors, režisors un kino teorētiķis Jānis Putniņš, par Renuāra filmu saka: “Pēc 15 klaida gadiem režisors Žans Renuārs atgriežas Francijā, kur top “Franču kankāns” - “visfranciskākais” no viņa radītajiem šedevriem.” Vizuāli filma uzbur Edgara Degā un citu impresionistu, arī Pjēra-Augusta Renuāra gaismas un krāsu izteiksmi kankāniskā ritma gleznā. Savulaik jaunā viļņa režisors un kinokritiķis Fransuā Trifo par filmu sacījis, ka “ikviena aina ir glezniņa kustībā. Ikviena dejas aina ir kā Degā skice.”

Filmas “Franču kankāns” centrālais varonis ir Danglārs, teātra īpašnieks, kuru atveido franču kino emblemātiskais aktieris Žans Gabēns. Renuāra paša rakstītais scenārijs skatītāju aizved uz 19. gadsimta beigām Parīzē, kur mutuļo Moulin Rogue teātra vēstures aizmetņi un motīvi. Danglāra teātrī-kafetērijā mitinās vairākas viņa dzīvē svarīgas sievietes: Lola, ēģiptiešu vēderdejotāja, un Nini, naiva veļasmazgātāja un talantīga dejotāja. Iedvesmojoties no Nini vides, Danglāram rodas ideja atvērt īpašu vietu – teātri Monmartrā, kas atdzīvinātu īpašo franču kankāna dejas tradīciju. "Franču kankānā" mazā lomā iemūžināta arī Edīte Piafa un citas tā laika Parīzes zvaigznes. Jānis Putniņš uzsver mākslas klātesamību: “Parīze, krāsas, impresionisti, mākslas pasaules aizkulises un drāmas muzikālajā filmā par uzdrīkstēšanos sekot saviem sapņiem.”

Impresionisti savā glezniecības tehnikā neizmantoja melno krāsu, jo atklāja, ka dabā tā tikpat kā nepastāv - režisors Renuārs filmās spēlējas ar emociju gradācijām, nekad neveidojot traģēdijas, bet papildinot skaudro vēstījumu ar devu gaismas - ironijas vai farsa. Lai vai cik paradoksāli, bet 1924. gadā Renuārs pārdeva vairākas tēva gleznas, lai rastu līdzekļus savai kaislībai - kino. Renuārs sacījis, ka "kino slēpj sevī milzīgas, vēl neizmantotas iespējas, mani vilināja doma pārcelt uz ekrāna glezniecības kompozīcijas principus. (..) Es it kā nodevos franču žesta studēšanai pēc sava tēva un viņa paaudzes mākslinieku gleznām". Gaisma, kuras ilūzijas radīšana visu mūžu bija tēva primārais uzdevums, kļuva par dēla pamatinstrumentu. Renuārs skatītājam mantojumā atstājis izcilas filmas - “Budū, kas paglābts no noslīkšanas” (1932), “Lielā ilūzija” (1937), “Spēles noteikumi” (1939), bet viņa pēdējā spēlfilma “Žana Renuāra mazais teātris” (1970) iezīmē teātra tradīciju cildinošu punktu režisora filmogrāfijā.

Kinolektoriju „Tas, ko Tu nedrīksti nezināt”, kas šoreiz notiek jau 11. reizi, rīko Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar kinoteātri Splendid Palace un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Programmas ietvaros, aicinot skatītāju dziļāk izzināt kino vēsturi, iepazīties ar klasiķu rokrakstiem un nozīmīgiem darbiem, sešus trešdienu vakarus būs iespēja iepazīt Luisa Bunjuela, Žana Renuāra, Vernera Hercoga, Maikla Pauela, Roberto Roselīni un Larsa fon Trīra daiļradi. Pilna kinolektoriju programma: splendidpalace.lv, kinomuzejs.lv.

Seanss notiek sadarbībā ar Francijas institūtu.

Nākamais kinolektorija vakars notiks 25.11. ar dāņu režisora Larsa fon Trīra enigmātisko filmu “Šķeļot viļņus’’(Breaking the Waves, 1996) un kinokritiķes Ditas Rietumas ievadlekciju.

Vēl joprojām ir iespēja iegādāties kinolektorija cikla abonementu 5 vakariem par īpašu summu - 18 eiro.