Rīgas Krievu teātra 134. sezona

Jau deviņus gadus Rīgas Krievu teātra repertuārā ir skatāma izrāde „Odesa, burvīgā pilsēta...”, kas tapusi pēc Īzaka Bābela teju vai no viena vispopulārāko sacerējumu motīviem – sacerējumu cikla „Odesas stāsti”.
Īzaka Bābela trāpīgā mākslinieciskā gaume, izcilā laika izjūta un talants ietilpīgi, lakoniski un precīzi rakstīt gan par sadzīviskām, gan par globālām tēmām nereti liek viņa sacerējumus uztvert līdzībās, taču viņa personāži nebūt nav nosacīti tēli, bet, gluži pretēji, – „trīsdimensiju”, dzīvi, „īsti”... Un lugas „Marija” varoņi nav izņēmums.

...Svētajos rakstos ir teikts: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” Lai kāda arī nebūtu atjaunošanās, tai vienmēr seko sabrukums, vai tas būtu grauda apvalks vai olas čaumala, parasta struktūra vai pasaules kārtības pamats.
1920. gads, Petrograda: „numuri Ņevas prospektā”, kur dzīvo melnā tirgus darbonis Īzaks Dimšics, – un vecā ģenerāļa, muižnieka Mukovņina dzīvoklis Miljonu ielā.

Pasaule ir apgriezusies otrādi. Pagātni nevar noturēt, nākotni – paredzēt, bet galvenais – pietrūkst laika, lai ieklausītos sirdsapziņas balsī: svarīgākais – izdzīvot. Tikai – kā vārdā? Vai – kura dēļ? Ģenerāļa jaunākā meita Ludmila Mukovņina meklē izklaides un gatavojas iet uz teātri ar Dimšicu; vecākā, Marija, devusies līdzi vīram, komisāram Budjonnija armijā un māca karavīriem lasīt. „Politisko uzskatu” konflikts it nemaz netraucē ģimenes locekļiem skumt vienam pēc otra, – vēl vairāk, tuviniekiem Marija kļūst par ideālu, eņģeli, vienīgo atbalstu pasaulē, kas kļuvusi tik nestabila. Visi dzīvo viņas atgriešanās gaidās: lūk, Marija atgriezīsies, un viss būs labi, pat tad, ja brūk vecais un veidojas jauns laikmets, bet cilvēki iegūst un zaudē naudu, varu, mīlestību, cerības, ticību...
Lomās: Leonīds Lencs, Jekaterina Frolova, Dana Čerņecova, Jevgeņijs Čerkess, Igors Čerņavskis, Svetlana Šiļajeva, Oļegs Teterins, Vadims Grosmans, Andrejs Možeiko, Vitālijs Jakovļevs, Igors Nazarenko, Tatjana Začeste, Sergejs Gorohovs, Jana Ļisova, Irina Jegorova, Anatolijs Fečins, Daņila Solovjovs, Marats Efendijevs, Artūrs Trukšs, Nataļja Smirnova/Jana Herbsta, Anastasija Rekuta-Džordževiča.

2010. gadā Jekaterina Polovceva absolvējusi Maskavas Valsts Teātra mākslas institūtu Drāmas režijas specialitātē („RATI”); Sergeja Ženovača kurs. 2009. gadā saņēmusi prēmiju „Zolotoj list” par režiju izrādē „Ļevs Tolstojs. Ainas”; 2010. gadā – prēmiju „Zelta maska” par dalību projektā „Jaunie režisori – bērniem" (izrāde „Gandrīz bez jokiem”). Strādā par režijas un aktiermeistarības pasniedzēju Maskavas Starptautiskajā kinoskolā, vada teātra treningus. Darbojusies kā aktrise, tostarp teātra „STI” izrādē „Dzīves kauja”, „Golos Rossiji” radioteātrī. Veidojusi filmu-izrādi „Nepiederošais”, trīs radio iestudējumus un 9 izrādes dažādos Maskavas teātros.

Divas oktobra pirmizrādes iekļautas Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmā TÊTE-À-TÊTE 2016. Vairāk par programmu: TÊTE-À-TÊTE

Eduards Cehovals, RKT direktors: „Pirmo reizi Rīgas Krievu teātris griezās pēc palīdzības pie Borisa un Ināras Teterevu fonda 2010. gadā, kad mēs pēc rekonstrukcijas atklājām sezonu ar iestudējumu „Divpadsmitā nakts”. Kopš tā brīža mums ir sniegts atbalsts vēl piecu izrāžu iestudējumiem, bet „Mēdeja” un „Mīlēt” – atbilstoši, būs septītā un astotā reize. Šī atbalsta nozīmīgumu nav iespējams pārvērtēt: teātrim tāda uzticama partnera esamība nozīmē milzīgu māksliniecisko brīvību, daudz spilgtākus un interesantākus tehniskos risinājumus, daudz bagātāku māksliniecisko izteiksmes līdzekļu paleti. Mēs esam ļoti pateicīgi Borisam un Inārai Tetereviem par doto iespēju brīvi sekot savai iedvesmai un īstenot radošās fantāzijas – un ceram, ka mūsu sadarbība turpināsies, kas arī turpmāk iepriecinās ne tikai fondu un teātri, bet arī skatītājus.”’

1. oktobrī skatītājiem būs iespēja redzēt izrādi „Mēdeja” pēc Eiripīda lugas. Režisors, mūzikas un noformējuma koncepcijas autors ir Vladislavs Nastavševs, kuram tas ir pirmais projekts RKT.

Antīkās mitoloģijas sižetu – spilgtu, trāpīgu, kaislīgu – burvība nav apdzisusi vairāk nekā divtūkstoš gadu laikā. Nav jābrīnās, ka tie ik pa laikam parādās mūsdienu literatūrā, filmās, izrādēs. Savulaik sengrieķu autorus šie stāsti iedvesmoja ne tikai izpausties radoši, bet arī sacensties. Tā notika arī 431. gadā p. m. ē. Lielo Dionīsiju svētku laikā, kad kādās dramaturgu sacensībās Eiripīds iepazīstināja ar savu „Mēdeju”, – kā izrādās, vienīgo līdz mums nonākušo viņa lugu tetraloģijas daļu.

Varenā burve Mēdeja, Kolhidas ķēniņa meita un Saules dieva Heliosa mazmeita, palīdzēja Jāsonam iegūt zelta aunādu. Iemīlējusies argonautu vadonī, viņa aizbēga viņam līdz un kļuva par viņa sievu un viņa divu dēlu māti. Viņi atrod patvērumu Korintā, kur dažus gadus vēlāk Jāsons plāno precēties ar vietējā ķēniņa meitu. Un tad Mēdeja nolemj atriebties...
Mēdejas lomā – Guna Zariņa (Jaunais Rīgas teātris). Pārējās lomas izrādē iemieso Maskavas teātra „Gogoļa centrs” aktieris Mihails Troiņiks un RKT aktieri Igors Čerņavskis un Maksims Busels.

Vladislavs Nastavševs absolvējis Sanktpēterburgas Valsts Teātra mākslas akadēmiju (Ļeva Dodina meistardarbnīca), kur mācījies par aktieri; pabeidzis režijas studijas Londonā (Drama Centre London, Central St. Martin's College of Art and Design). Atgriežoties Latvijā 2010. gadā, iestudējis divas izrādes „Dirty Deal Teatro”, tad tika uzaicināts veidot iestudējumus Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī un Valmieras teātrī, kuros turpina veiksmīgi strādāt. Turklāt vairākas izrādes V. Nastavševs ir iestudējis Maskavas teātrī „Gogoļa centrs”. Vladislavs pats veido scenogrāfiju savām izrādēm un sacer mūziku. 2009. gadā viņš kļuva par Andreja Petrova Krievijas komponistu konkursa laureātu (III prēmija nominācijā „Estrādes dziesma un estrādes romance”); Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē saņēmis zelta medaļu kategorijā „Par izrādes scenogrāfiju” un bijis nominēts kvadriennāles galvenajai balvai „Zelta Triga”. V. Nastavševs vairākkārt bijis nominēts „Spēlmaņu nakts” balvai kā „Gada režisors”, bet viņa iestudējumi ieguvuši prēmijas nominācijā „Gada izrāde”.

22. oktobrī RKT repertuārā parādīsies vēl viena jauna izrāde Allas Sigalovas iestudējumā – „Mīlēt” pēc Viktorijas Tokarevas lugas „Lai tā ir”. Nikolaja Simonova scenogrāfija, Aleksandra Vasiļjeva kostīmi.
Viktorija Tokareva raksta par mīlestību kā neviens – īpašā, tikai sev raksturīgā rokrakstā: svaigi, viegli, bez banalitātes – un tā, ka sāc elpot vienā ritmā ar varoņiem. Šī luga, pēc kuras iestudēta izrāde „Mīlēt”, ir vēl viens apstiprinājums: tikai Tokarevai raksturīgais trāpīgums, ironiskums un gaišās skumjas, kas raisa mīlestības stāstu...

Un tas nav tikai viens stāsts, jo katrs lugas varonis dzīvo ar mīlestību – nes to sevī, deg tajā, cer uz to… Ir abpusēja mīlestība, kas paceļ spārnos; ir neatbildēta mīlestība, kas sniedz vien dzīves pieredzi. Tomēr – laimīga vai nelaimīga, mīlestība ir dzīves lielākā jēga, vienīgais patiesais atskaites punkts un virzošais spēks, kas pārveido cilvēku un pasauli.

Lomās: Ieva Segliņa (Dailes teātris), Natālija Živeca, Jevgeņijs Čerkess, Jeļena Sigova, Maksims Busels, Tatjana Lukašenkova, Aleksejs Korgins, Anatolijs Fečins, Jana Ļisova, Olga Ņikuļina, Jūlija Berngardte, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Vadims Grosmans.

Alla Sigalova – Krievijas Federācijas (KF) bagātā mākslas darbiniece. Daudzkārtēja teātra prēmiju laureāte. Absolvējusi A. Vaganovas Krievu baleta akadēmiju un Krievijas Teātra mākslas akadēmijas („GITIS”) Režijas fakultāti. Profesore, Krievijas Teātra mākslas akadēmijas („RATI”) Modernās horeogrāfijas un skatuves dejas katedras vadītāja. Profesore, Skolas un studijas „MHAT” Aktieru plastiskās audzināšanas katedras vadītāja. Horeogrāfe un režisore vairāk nekā 120 iestudējumiem Krievijā un aiz tās robežām. Telekanāla „Kultūra” („Tieši acīs”, „Visa Krievija”, „Lielā opera”, „Lielais balets”, „Lielais džezs”) autorprojektu radītāja un vadītāja. Viena no vispazīstamākajām horeogrāfēm ne tikai Krievijā, bet arī pasaulē. Rīgas Krievu teātrī iestudējusi izrādi „Kabīrijas naktis” (2002) un „Hanuma” (2014); dažos iestudējumos strādājusi kā horeogrāfe, arī A. Strindberga lugas iestudējumā „Nāves deja” (režisors Romāns Kozaks).

17. decembrī skatītājus gaida tikšanās ar vēl vienu jaunu režisori – Irinu Keručenko, Kamas Ginkasa skolnieci: viņa iestudēs pašas dramatizētu izrādi „Granātu aproce” pēc Aleksandra Kuprina stāsta. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Marija Utrobina.
„Granātu aproce” – viens no vispoētiskākajiem krievu literatūras sacerējumiem. Stāsts par lielo mīlestību, „kuru var piedzīvot tikai reizi tūkstoš gados”, bijis sarakstīts 1910. gadā, turklāt par pamatu sižetam kalpojuši reāli notikumi.

Savā dzimšanas dienā kņaziene Vera Nikolajevna Šeina dāvanā no sava sena, tomēr nezināma pielūdzēja saņem granātu aproci, turklāt starp akmeņiem ir kāds ļoti rets eksemplārs – zaļais.
Kas gan ir nezināmais dāvinātājs? Un, kad viņš beidzot pārstās apgrūtināt precēto sievu ar savām vēstulēm?... Un, kā gan turpināt dzīvot, zinot, ka lielā mīlestība ir pagājusi tev garām?

Lomās: Jana Herbsta, Jana Ļisova, Aleksandrs Maļikovs, Leonīds Lencs, Ņina Ņeznamova, Jevgeņijs Korņevs, Vitālijs Jakovļevs, Igors Nazarenko, Jevgeņijs Čerkess, Marats Efendijevs.
Irina Keručenko – 2005. gadā beigusi Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolu-studiju. Viņas izrādes ir pastāvīgas gan Krievijas, gan starptautisku festivālu un konkursu dalībnieces, kas turklāt regulāri saņem apbalvojumus.

„Galvenais, kas atšķir Kamas Ginkasa kursa beidzējas Irinas Keručenko izrādes no citu jauno režisoru iestudējumiem, ir augstais līmenis, kā viņa pārvalda režiju kā profesiju: viņas profesionālās iemaņas, erudīcija, juveliera precizitāte, ar kādu viņa filigrāni izkārto tēlu savstarpējās attiecības, izsmalcinātība lomu rakstos, un acīmredzama stingra noteiktība darbā ar aktieriem, pamatīgi veidojot savas izrādes (…).” (žurnāls „Teatral”)

No 20. līdz 30. decembrim, Ziemassvētku laikā un Jaunajā gadā, RKT jau tradicionāli piedāvās mazajiem skatītājiem bērnu izrādes – „Sniega karaliene” un „Mazais princis”.