Baisa melodrāma. Traģiskas atmiņas. Un dzīves patiesība. Izrāde "Ugunsgrēki" Dailes teātrī
Ir tādi stāsti un noslēpumi, kurus nevar izstāstīt piedzīvoto šausmu un neprāta dēļ. Stāsti, kuri rada spēku izsīkumu, lai spētu piedot sev un pāridarītājiem.
Dailes teātrī 8.janvārī pirmizrādi piedzīvoja Važdi Muavada baisā melodrāma 2 daļās „Ugunsgrēki”, kurā tiek izdzīvots atmiņu stāsts par drosmīgas un neatlaidīgas sievietes centieniem pildīt savus solījumus, kā arī par viņas bērnu centieniem mērot emocionāli smago ceļu, lai piedotu.
Dvīņi Žanna (Ieva Segliņa) un Simons (Gints Andžāns) saņem mātes Navālas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) testamentu no viņas drauga notāra Hermila Lebēla (Intars Rešetins), kas ir impulss sekot pagātnei pa pēdām, lai izprastu testamentā minēto savdabīgo vēlējumu. Pagātnes durvis paver iespēju uzzināt atbildes uz neuzdotiem jautājumiem un ieved Libānas kara šausmās. Atklājās viņu mātes liktenis, kas piepildīts ar asiņainām cīņām bez uzvaras un karu, kurā ir tikai zaudētāji. Nākas atskārst, cik maz viņas dzīvē bijis mīlestības un draudzības, un kāpēc tā bijusi tik piepildīta ar skumjām un klusēšanu.
Šī ir viena no izrādēm, kuras katra nianse, ko pauž vizuālais noformējums un skaniskais apvalks, iegūst dziļu un jēgpilnu saturu. Arābu dziesmās tiek izteikts tāds prieks vai sāpēs, ko vārdos nav iespējams pateikt. Skaņas un trokšņi ir daļa no aktieru radītās noskaņas. Gan telefona zvans, gan ložu šāvieni, gan lauku ciemata skaņas ir pašu aktieru balss vai darbības rezultāts. Efekts, ka dabas reālo skaņas ir cilvēka radīta imitācija, pārliecinoši attēlo un papildina izrādes laikā esošo atmosfēru. Rekvizīti ir izmētāti telpā, bet īstajā brīdī katram no tiem atrodas īstais laiks un vieta. Piemēram, zīdaiņu lelles kļūst par īstiem mazuļiem un ar krītiņiem uzrakstīts vārds – par kapa pieminekli. Veiksmīgi tiek izmantotas tāfeles, matrači un nelieli aksesuāri. Pietiek ar sejas masku, lai aktieris kļūtu par agresīvu un skarbu kaujinieku vai nesaudzīgu slepkavu.
Aktieri iejūtas dažādos tēlos, maina savas identitātes, no vienas pāriet citā. Reizēm tās ir pilnīgi atšķirīgas, kā rezultātā nākas pārdomāt cilvēka izaugsmi un personības maiņu. Piemēram, Ginta Grāveļa atveidoto vairāku tēlu kontrasts aizsākas kā jautrā un dzīvespriecīgā jaunekļa Vahaba mīlošais raksturs līdz tas pārveidojas par aukstasinīga slepkavas nepārtrauktu agresiju un vājprātu. Aktieri pārliecina skatītāju, ka uz skatuves notiekošais ir tikai spogulis patiesajiem notikumiem, kas visos laikos ir bijuši reāli, bet ne vienmēr tiek atzīti savu necilvēcīgo izpausmju dēļ.
Ir dažādas patiesības un dažreiz ir vieglāk dzīvot, neuzzinot īsto. Iespējams, sadzīvot ar nemīlēta bērna skumjo smagumu būtu bijis vieglāk, nekā izsoļot savas mātes sāpīgo dzīves ceļu, kura laikā uzzinātais liekas pārāk smags...
Raksta autore: Ilze Degune, KultūrasVēstis.lv
