Kāpēc cilvēki apmeklē teātri un ko teātris cilvēkam dod
Sākšu ar to, ka šodien ir Starptautiskā teātra diena. Un mums, paldies Dievam, ir daudz labu teātru, brīnišķīgu režisoru un fantastisku izrāžu. Es nekad nepiekritīšu tiem, kas apgalvo, ka mums sen vairs nav labu iestudējumu,- tā nav taisnība! Arī tas, ka izrādes ir slikti apmeklētas, nav taisnība. Mūsu cilvēki mākslu nav aizmirsuši un, neskatoties pat uz lielas skatītāju daļas ne pārāk lielajiem ienākumiem, teātra apmeklējumam naudiņu atlicina. Jo kur gan vēl citur var tik pilnīgi sajust mākslas elpu? Katrā izrādē var atrast kādu "rozīnīti, no katras var izlobīt kaut ko sev noderīgu un gūt vērtīgas atziņas. Kaut vai pēdējo pāris gadu laikā esmu redzējusi tik daudz labu iestudējumu, par kuriem ārzemēs mūs varētu apskaust.
Pie kam mūsu teātri ļoti prasmīgi apvieno gan vecā stila, gan arī jaunā stila iestudējumus. Piekrītiet taču, ka būtu pavisam garlaicīgi skatīties visu tikai vienā stilā. Nav arī taisnība, ka vecais stils ir brīnišķīgs, bet jaunais bezgaumīgs vai arī tas, ka vecāka gadagājuma cilvēki atzīst tikai veco skolu, bet jaunajiem patīk tikai modernais teātris. Tā nebūt nav. Izglītoti, mākslu mīloši cilvēki labprāt skatās dažādus iestudējumus, jo galu galā spēks ir līdzsvarā. Tajā, ka katrā lietā jūs varat saskatīt pārsteidzošo un neatkārtojamo, kas jūs spēj aizkustināt kā personību, kā cilvēku, likt jums aizdomāties par jautājumiem, kas skarti izrādē.
Piemēram, Dailes teātrī tikko iestudētā izrāde "Apglabājiet mani zem grīdas" (izrādes režisors Regnārs Vaivars), kas ir krievu rakstnieka, aktiera, scenārista, režisora un tulkotāja Pāvela Sanajeva (1969) autobiogrāfisks stāsts. Tik skaudrs, biedējošs un reizē arī gaišs stāsts par mazu puisēnu, kura vecmāmiņas nepiesātināmā mīlestība pārvēršas mājas tirānijā, izjūtot aklu naidu pret visu un visiem, pat savu meitu, kas varētu atņemt vai apdraudēt viņas mazdēlu. Padzīvojusī sieviete nemaz nejūt, ka pati dara pāri mazajam puisēnam un liedz viņam normālu dzīvi.
Vai arī Leļļu teātra " jaunā izrāde "Neaiztiec mani!", kuras pamatā ir Elzas Apkalnes (starp citu, autore ir 17 gadus jauna meitene) luga „Korinte”. Tas ir stāsts par pusaudžu un viņu vecāku sarežģītajām attiecībām, par viņu jūtām, pārdzīvojumiem un protestu pret pieaugušo izdomāto dogmu un pieņēmumu pasauli- tās liekulību, nežēlību un meliem. Izrādes režisors Ivars Lūsis ir spējis iestudēt tiešām aizraujošu, saistošu un pārdomas rosinošu izrādi par jaunatnei aktuālajām tēmām.
Tāpat arī "Teātra observatorijas" Andra Buļa monoizrāde "Lidojums" (Gaļinas Poļiščukas režija), kas jau guvusi starptautisku atzinību. Tas ir gaumīga humora, atmiņu un nopietnu pārdomu pilns lidojums cauri kāda cilvēka dzīvei viena reisa laikā. Skatītājus sagaida pacelšanās kopā ar pirmajiem skolas gadiem, lidojums pa dzīves gaisa bedrēm un veiksmīga piezemēšanās ar pārdomām, ko tad esam sasnieguši un kāpēc.
Te nekas nav izdomāts, bet ir lietas, par ko bez šādām izrādēm neaizdomājamies.
Kāpēc tad cilvēki iet uz teātri?
Daži izklaidēties, citi aizmirsties no ikdienas rūpēm, vēl citi, lai paskatītos uz saviem iemīļotajiem aktieriem, kā, piemēram, Rēziju Kalniņu, Lauri Dzelzīti vai Intaru Rešetinu Dailes teātrī, Aināru Ančevski vai Uldi Dumpi Nacionālajā teātrī, Andri Buli Teātra observatorijā, Jāni Skuteli improvizācijas teātrī, Raimondu Vazdiku Kabatā, Andri Keišu Jaunajā Rīgas teātrī vai Jāni Jarānu kā neatkarīgu aktieri dažādos iestudējumos.
Vai arī skatītājs grib atnākt uz izrādi, kuras atmosfērā iegremdēties uz pāris stundām, lai pēc tam atrastu atbildi uz kādiem sev vien svarīgiem dzīves jautājumiem. Teātra galvenā loma tomēr ir sabiedrības audzināšana. Ja pēc izrādes, ejot mājās jums neliek mieru kāda problēma, tātad ne velti esat nākuši uz teātri, jo jūs kā skatītājs esat ieguvis vērtīgu dzīves pieredzi.
Bet varbūt jūs noskatījāties kaut ko satriecoši pozitīvu, uz izrādes laiku aizmirstot par apkārtējo pasauli un tās problēmām. Rezultātā jūs saņēmāt pozitīvu enerģijas lādiņu un labu garastāvokli. Tātad teātris savu lomu nospēlējis visaugstākajā līmenī.
Galu galā, ja gribat kaut nedaudz iespaidot izrādes saturu, trīs reizes nedēļā notiek Karaliskā Improvizācijas teātra izrādes, kurās skatītājs tiek iesaistīts pavisam tieši.
Var dažādu iemeslu dēļ iet uz teātri un katrs pats vislabāk zina, kādu iemeslu un principu vadīts viņš dodas uz to vai citu izrādi. Izvēle paliek jūsu pašu ziņā, taču vienu gan gribu teikt- neklausiet pārāk citu teiktajam un svešām atsauksmēm par izrādi. Sevišķi neklausieties kritiķu spriedumos, jo, ticiet man, arī tie ir ļoti subjektīvi. Brīžiem pat šķiet, ka kritiķi mākslu neatzīst vispār. Bieži vien pēc kādas konkrētas izrādes noskatīšanās, manas atziņas par redzēto ir bijušas kardināli pretējas kritiķu spriedumiem. Tā, piemēram, pēc izrādes "Marlēna" Dailes teātrī, kad visi skatītāji cēlās kājās, aplaudēja un zālē valdīja patiesas sajūsmas emocijas, kāda Latvijā zināma kritiķe, kurai man iegadījās sēdēt blakus, demonstratīvi neaplaudēja vispār. Es šeit pat negribu runāt par necieņu pret aktieru un režisoru darbu vai visu mūsu mīlēto Maestro Raimondu Paulu, kura izcilā mūzika skanēja izrādē. Gribu teikt tikai to, ka par visu jāspriež pašiem.
Tāpēc ejiet un skatieties paši. Gūstiet iespaidus, domājiet un vērtējiet paši! Un neaizmirstiet, ka labas izrādes iestudē ne tikai lielie teātri, bet arī mazās teātra studijas un improvizācijas teātri, kuru Latvijā ir ne mazums. Papētiet arī to repertuāru.
Veiksmi jums, draugi! Apmeklējiet teātri, lasiet grāmatas un garīgi audziet!
