Izdevniecība Avots piedāvā Silvijas Holcmanes romānu “Kad noslēpumi mostas”
Silvija Holcmane ir vairāku grāmatu autore – viņas jaunākais veikums, “Kad noslēpumi mostas”, ir savdabīgs, individualitāti apliecinošs un iztaujājošs romāns, gluži kā vairums viņas radīto tēlu. Autorei piemīt lieliska spēja savirpināt notikumu līnijas tā, ka katra nākamā nodaļa papildina jau izlasīto ainu ar kādu jaunu informācijas detaļu, kas rada “ak, re, kāpēc tā!” sajūtu – tālab grāmatas lapas šķiras raiti un aizrautīgi.
Romāns ir daudzslāņains, ļaujot katram atrast pārdomu pavedienu, kas atbildīs šībrīža apziņas dziļumiem. Darbība pamatā norit eksperimentālā klīnikā, kas atrodas Latvijā, kas pamatā nodarbojas ar dzīvības atgūšanu un radīšanu it kā bezcerīgos vai līdz šim bezprecedenta gadījumos, un kurā strādā vairāku nacionalitāšu pārstāvji. Piedevām tai ir teju neierobežots, taču no nezināma avota plūstošs budžets.
Šādas klīnikas vide ir visnotaļ labvēlīga dažādu pretrunīgu pieņēmumu un morālu dilemmu risināšanai: vai Dievs ir? Ja ir, tad kāds? Kāpēc tāds? Cik grūti nereti vecākiem ir pieņemt to, ka bērniem ejams savs ceļš? Vai labāk, lai prāts valda pār sirdi, vai sirds – pār loģiku? Ciktāl mēs varam paļauties uz tehnoloģiju, pirms tā ņem virsroku pār mums? Vai lielie atklājumi zinātnē vedina uz progresu, vai regresu? Kā var būt ārsts, kurš zvērējis glābt cilvēku dzīvības, bet nīst visus, kuri nav latvieši?
Tieši nacionālajam jautājumam pievērsta liela uzmanība : cik tad īsti “tīras” ir tā sauktās “latvieša asinis”? Ja palūkojamies dzimtas kokos, atklājas brīnumi – nereti tie atklājas, atvasēm pasaulē nākot. Kāpēc cilvēks noniecina citas nācijas, par kurām galu galā ir guvis visai blāvu priekšstatu, atzīstot tikai savu? Aiz bailēm, aiz sevis izzināšanas trūkuma?
Vēl kāda pārdomu līnija, kas būtu pieminēšanas vērta, ir talanti, kuri it kā paliek mazispausti, jo šie izcilie, ģeniālie radošie gari darbojušies “nepareizajā” laikā vai politiskajā režīmā. Bet, iespējams, no dvēseles viedokļa tas izrādās pareizais, jo šādi talanti darbojas nevis tāpēc, lai tiktu cildināti, bet tāpēc, lai kalpotu, lai atdotu savu dāvanu pasaulei, slavas fraku pretī negaidot. Šādiem ļaudīm ļoti tīk pārkāpt mājas slieksni, lai godinājumu kamzoli uzkārtu aizdurvē un baudītu, kā tas ir – būt vienkārši cilvēkam.
“Visā pasaulē darbojas eksperimentālās klīnikas, to mērķis ir viens – aizcirst durvis mūžīgās nebūtības priekšā. Cilvēkam ir grūti noticēt tam, ko viņš nespēj ne saost, ne sadzirdēt, ne saskatīt. Nespēja noticēt pasaulei ārpus viņa empīriskajām maņām rada cilvēkā iekšēju spriedzi. Katrs no tās atbrīvojas, kā prot. Ticīgie izvēlas šauro ceļu, kurš ved pie Dieva, tātad – pretim mūžīgai dzīvei. Lielākā cilvēces daļa izvēlas turpināt dzīvi savos bērnos. Lielie Cilvēki, kā es viņus dēvēju, cer dzīvot savos darbos. Mākslinieki, rakstnieki – grāmatās, kompozīcijās, gleznās, skulptūrās vai kādā citā no daudzveidīgajiem mākslas žanriem, zinātnieki – jaunos zinātnes atklājumos. Taču neatlaidīgākie turpina strādāt eksperimentālajās klīnikās, viņi tur dzīvību „satvertu aiz astes” un nedomā to palaist vaļā,” grāmatas pēcvārdā vēsta pati Silvija Holcmane.
Interesanta personība, kuras radītais darbs ir kā lietus, kura piles pamodina ideju sporas prāta mežā.
