Iznākusi Jēkaba Nīmaņa grāmata "Jābūtība"
Jēkabs Nīmanis dzimis 1892. gada 22. jūlijā Priekuļu pagasta "Ņīmaņos”, un pieder tai latviešu inteliģences paaudzei, kuras dzīve sākusies vēl 19. gadsimta beigu patriarhālajā sētā ar tās daudzajiem latviešu tradicionālās konservatīvās kultūras elementiem, mātes stāstītajiem stāstiem par senču likteni un vēsturi, kas sēja bērnā pirmos neaizmirstamus iespaidus. Pusaugu zēnu ietekmēja ne tikai mātes nostāsti. Viņa dvēseli saistīja arī skaistā Vidzemes daba ar tāluma miglā tīto Zilo kalnu, kas viesa zēnā svētbijības sajūtu.
Nīmanis bija praktizējošs ārsts (arī Raiņa un Aspazijas), profesors, domātājs, kurš uzrakstījis un Medicīnas vēstures muzejam novēlējis 12 apjomīgus manuskriptus par nozīmīgām cilvēka un viņa veselības problēmām, kas savstarpēji ir cieši saistītas ar cilvēka psihisko stabilitāti un labsajūtu. 10. sējumam dots nosaukums “Jābūtība. Latvju jaunatnes stāja, kādus es to iedomājos”.
Jēkaba Nīmaņa grāmata "Jābūtība" vēstīs par latviskumu, latviskuma jēgu,
te sniegtas atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs esam latvieši, kāpēc esam
īpaši, vienreizēji, neatkārtojami, kāpēc mums jādzīvo nākotnei: jākopj
valoda, jākopj latviskā kultūra, jākopj dzīvesziņa un jāapzinās, ka
latviskums ir tik nozīmīgs un saglabājams, ka pielīdzināms reliģiskai
pārliecībai.
Dr. med. Jēkabs Nīmanis, kurš 1. pasaules karā
vairākkārt apcietināts, pirmajā padomju gadā viņam atņemta paša uzceltā
bērnu klīnika, vācu okupācijas beigās, bēgot no vācu represijām,
Ventspilī gestapo viņu apcietināja kā latviešu nacionālistu, bet tūlīt
pēc izlaišanas no vācu cietuma, padomju vara viņu represēja kā vācu
līdzskrējēju, atņēma zinātniskos grādus un 1951. gadā apcietināja un
izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, bet Nīmanis izdzīvoja un atgriezās
mājās. Te viņš pabeidza manuskriptu ar nosaukumu "Latvju jaunatnes
stāja, kādu es to iedomājos", kuru izdodam ar nosaukumu "Jābūtība".
J. Nīmaņa uzskati ir ļoti mūsdienīgi, galvenā doma ir sniegt padomus,
kādai būt latvju jaunatnei, kādi ir tās galvenie svētumi: zeme, tauta,
valsts, personīgā brīvība, senču reliģijas izpratne, zināšana, ka nevis
ticība ved pie zinātnes, bet gan zinātne pie ticības. Savu viedokli viņš
pierāda nevis abstrakti filosofējot, bet balstoties zinātnieku
atklājumos par cilvēka psihi, tajā iekodēto nacionālo, kultūras, ticības
un vēstures identitāti.
Jēkabs Nīmanis izsūtījumā un trimdā, atrodoties izolētā, dzīvībai
bīstamā vidē domāja par savu zemi, savu Latviju, tās nākotni un nākotnes
veidotājiem – jaunatni. Viņš rakstīja ar sirds asinīm, ļoti cerot, ka
viņa uzskati palīdzēs jaunatnei izprast savu vietu un misiju šai saulē
kā latviešiem.
