Apgādā “Nordik” izdota Ilzes Indrānes jaunā stāstu grāmata “Divpadsmit logi”
Ilzes Indrānes (1927) sarakstītās grāmatas (romānus, stāstus un lugas) joprojām lasa dažādu paaudžu cilvēki. Teju jau pusgadsimtu tās ir bibliotēkās un daudzu ģimeņu grāmatu plauktā. Vecāka gadagājuma lasītāji tās nodod mantojumā jaunajiem.
Viņi arī vērtē pa jaunam. I. Indrānes darbus vieno mūsu Latvijas cilvēku sajūtas – no skolas gadu priekpilnās jūsmas, jaunības gadu degsmes (“Lazdu laipa”, 1963), no jūtu brieduma un vilšanās sāpēm, līdz sarunām par tēva mājām, smeldzīgām un dedzinošām pagātnes atmiņām.
Indrāne raksta par mīlestību uz Tēvzemi, par cilvēku likteņiem vēsturisku notikumu krustcelēs un skaudrām atziņām mūža novakarē (“Dievsunīši”, 2007). Autores stāstos ir cilvēki ar piegružotām dvēselēm, uz ārējiem labumiem tendēti un tādi, kuri “ar saknēm zemē, ar galotni debesīs”, kā Autore pati.
21. gs. Latvijas sabiedrības sašķeltībā daudzi jūtas nodoti, nenovērtēti, ar savainotām dvēselēm un lieki pašu dzimtenē. Par spīti visam – stāstos ir latvisks sīkstums un spītīga patiesu vērtību klātesamība.
“Divpadsmit logi” ir divpadsmit neuzrakstīto romānu fragmenti, izirušas lapas ar atvainošanas un piedošanas lūgumu pieminētajiem un vārdos sauktajiem par uzrakstīto un noklusēto. Taču priecāšos arī par lasītāju, kurš lappusēs notvers vien raibas miniatūras no “Baso kāju” laika vai pavalkātus astesgalus no žurnālista dienasgrāmatas.
Logi blāzmo sveču, skalu, jāņtārpiņu gaismā. (Ilze Indrāne)
2012. gadā rakstnieces devums latviešu literatūrā novērtēts ar augstāko balvu – Triju Zvaigžņu ordeni.
