Romāns kā "Murkšķa diena"
Jau vairāk nekā piecpadsmit gadu viena no visu paaudžu skatītāju iecienītākajām romantiskās komēdijas žanra filmām ir “Murkšķa diena” (1993) ar Bilu Mareju un Endiju Makdovelu galvenajās lomās. Šajā filmā Mareja tēlotais varonis – neievērojams televīzijas laika ziņu reportieris – ir spiests atkal un atkal izdzīvot vienu vienīgu savas dzīves dienu, proti, 5. februāri jeb tā dēvēto Murkšķa dienu, – kamēr beidzot atrod veidu, kā izkļūt no šķietami vilinošās, bet patiesībā mokošās laika cilpas.
Apgādā Zvaigzne ABC izdotais Lorenas Oliveras jauniešu romāns “Pirms es krītu” tiek dēvēts par “Murkšķa dienas” literāro “brālēnu”, jo tajā atspoguļota līdzīga situācija.
Amerikas vidusskolniece Samanta atkal un atkal pamostas vienā un tajā pašā dienā, sastop tos pašus cilvēkus un tās pašas dilemmas. Varētu domāt – kas tur slikts, dzīvot mūžīgā astoņpadsmit gadu vecumā, mūžīgi bezrūpīgā vidusskolas ballīšu atmosfērā? Galu galā Samantai Kingstonei ir viss, ko sirds var kārot: stilīgākais puisis visā pilsētā, trīs superīgas draudzenes un pats labākais, ko piedāvā Tomasa Džefersona vidusskola, sākot ar foršāko galdiņu skolas kafejnīcā un beidzot ar ērtāko vietu autostāvvietā.
Problēma slēpjas tur, ka šī diena, 12. februāris (jaušams reveranss klasiskās filmas virzienā), ir Samantas dzīves pēdējā diena – tā atkal un atkal noslēdzas ar autoavāriju, kurā meitene iet bojā. Taču negaidot viņai tiek dota otra iespēja. Patiesībā – septiņas. Veselu nedēļu atkal un atkal izdzīvojot savas dzīves pēdējo dienu, Sema atšķetina noslēpumu, kas apvij viņas nāvi, un atklāj, cik vērtīgs patiesībā ir tas, ko viņa var zaudēt.
Romāns bez uzkrītošas moralizēšanas, smalki un neuzbāzīgi risinot neparasto stāstu, uzdod jautājumu: Ko mēs diendienā darām ar savu laiku? Un kā mainītos mūsu ikdiena, ja mēs zinātu, ka šī diena var izrādīties pēdējā (kas patiesībā visu laiku tā arī ir)? “Varbūt tu vari atļauties gaidīt,” Samanta domā. “Varbūt tev ir rītdiena. Varbūt tev ir tūkstoš, trīstūkstoš un desmittūkstoš rītdienu – tik daudz laika, ka vari tajā peldēties, vārtīties, slīdināt to caur pirkstiem kā monētas. Varbūt tev ir tik daudz laika, ka vari ar to šķiesties.
Bet dažiem no mums ir tikai šodiena. Un patiesībā nekad nevar skaidri zināt.”
