“Atbalss” – grāmata ikvienam, kurš jebkad pieredzējis nedrošību un šaubas par sevi
Pie lasītājiem devies latviešu autores Ingūnas Veides debijas darbs “Atbalss” – dokumentāls vēstījums par sava ceļa meklējumiem, sevis atrašanu un pieņemšanu.
Šī grāmata ir autobiogrāfiskas atmiņu krelles par to, ko nozīmē būt atšķirīgai: Ingūna kopš agras bērnības cīnās ar slimību, kas skārusi balss saites. Lasītājs soli pa solim dzīvo līdzi autores pieredzei un pārdzīvojumiem, sākot ar viņas pašu pirmo atmiņu mirkļiem un beidzot ar šodienu.
Ilgstošā uzturēšanās un atgriešanās slimnīcā, jau bērnībā iepazītā nepieciešamība iederēties sabiedrībā, apzināšanās, ka “tu neesi tāda kā citi”, ka tu esi “atšķirīgā dīvainīte” – autore skaudri un drosmīgi dalās pieredzē, nebaidīdamās atklāt urdīgās pārdomas par savu uzdevumu, lomu un vietu dzīvē, atklāti ataino iekšējās cīņas ar prātā dzimušām pretrunām un to, kā īstenot vēlmi uzveikt bailes no patiesi gaidāmas vai tikai nepamatoti iztēlotas neveiksmes.
Vēstījumā ieskanas arī aizkustinoši un liriski toņi un pavīd arī pa humora dzirkstij – autore ar gaišumu un vieglumu atskatās uz savas bērnības vasarām laukos, iepazīstina ar komunālā dzīvokļa un kaimiņu kolorītu, vēlāk līdz sirds dziļumiem atkailināti stāsta par savu “lielās dzīves” sākumu, studijām medicīnas skolā, darba meklējumiem, ģimenes dibināšanu un tās kuplināšanu, ievijot grāmatas lappusēs vienu no tās galvenajiem motīviem – kā veidojas cilvēka personība un attieksme pret notiekošo apkārtējās sabiedrības iespaidā.
Kā atvieglota izelpa grāmatas izskaņā ir autores iepazīšanās ar apzinātās elpošanas tehniku – sākotnēji kursa dalībnieces, bet vēlāk jau pasniedzējas statusā, beigu beigās nonākot pie atziņas, ka ikvienam ir savs ceļš un mērķu sasniegšana atkarīga tikai no mums pašiem, “katru dienu esot ceļā uz savu jauno virsotni”.
Ingūna Veide (1977) ir apzinātas elpošanas pasniedzēja. Labprāt dodas garos pārgājienos un metas arvien jaunos izaicinājumos. Iecienījusi aukstumpeldes, kuras ir mainījušas viņas skatījumu uz daudziem dzīves laikā iegūtajiem “nevaru”. “Nekad nevar zināt, cik gara ir dzīve, tāpēc mācos no mirkļiem. Tie nemelo,” tā Ingūna.
Pieejama arī e-grāmata.
