Izdevniecība "Pētergailis" izdod Leona Brieža dzejas krājumu "Eņģeļu lidlauks"
Leona Brieža „Eņģeļu lidlauks” nav tikai kārtējā viņa grāmata, kas iznāk viņa jubilejas dienās. Un tā nav tikai dzejas grāmata, kaut arī dzeja tajā pulsē visā tiešumā un atklātībā.
Dzeja kā pietāte pret daudzveidīgo esamību, dzeja kā pasaules un cilvēka sakārtošanās pret haosu, pret mērķu neziņu un neskaidrību, pret pašapmānu un viltus mierinājumiem. Dzeja kā mīļums, sirsnīgums, labestība, taču arī šķelmīgums, humoristisks esamības redzējums, dažkārt pat kā rūgts sarkasms, kad sava nozīmība un vērtība ir gan sakrālajam, gan dienišķajam. „Eņģeļu lidlauks” lielākoties ir īsmūžīgā cilvēka (un mūžīgās cilvēces) nepārtraukta piedalīšanās lielajos un nezūdošajos mīta lokos.
Dzejnieka laikabiedri nav tikai viņa veltījumdzejoļu adresāti, Dzejnieka mūžīgie laikabiedri ir arī Odisejs un Persefone, Borhess un Poncijs Pilāts, tramīga grieze un Mīnotaurs pavasara ganībās, māte biešu vagā un tēvs ar izkapti pļavā, pat Dievs ar mēslu dakšām rokās. Tomēr, neraugoties uz šo skaisti reālistisko konkrētību, Dzejnieka dzejoļi skan kā dialogi, kā nopietna, dziļupvērsta diskusija ar Likteni, alkstot paša Cilvēka sīkstumu un uzticību augstākiem cilvēcības liecinājumiem un izpausmēm. Leonbriediskais sirsnības un labestības, taču arī pieredzes un intelekta dzidrinātais skatiens, pārmiesošanās un pārdvēseļošanās būtiskās morālas un garīgas izvēles situācijās ir rosinājums jaust to, kam ikdienā nereti tiek paiets garām.
