Lāčplēsis atgriežas
Katra gada novembris Latvijas valstij ir zīmīgs laiks, taču šogad tas ir jo īpaši notikumiem bagāts, jo gaidām ne tikai svētkus - Lāčplēša dienu un Latvijas proklamācijas 95. gadadienu -, bet arī vērtējām no jauna uzvesto leģendāro Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa mūziklu "Lāčplēsis".
Vienlaikus ar šiem notikumiem pie jaunajiem un arī vairs ne tik jaunajiem lasītājiem nāk Apgādā Zvaigzne ABC izdotā rakstnieka Valda Rūmnieka grāmata "Lāčplēsis. Atgriešanās" , kas ieguva veicināšanas prēmiju pagājušā gada konkursā "Zvaigznes grāmata. Oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem 2012".
Visiem, kas kaut reizi mūžā lasījuši Andreja Pumpura eposu Lāčplēsis, droši vien dzīvā atmiņā eposa fināla ainas, kur Lāčplēsis, cīnoties ar Melno bruņinieku, iegāžas dzelmē. Jādomā – noslīkst. Taču Valdis Rūmnieks tā nedomā. Viņaprāt, Lāčplēsis, pārvarot Daugavas spēcīgo straumi un atvarus, tomēr izglābjas, taču ir zaudējis gan savu burvju spēku, kas slēpās lāča ausīs, gan cilvēka spēku. Neatguvis spēku, Lāčplēsis nevar uzvarēt Kangaru un aizstāvēt Lielvārdi. Bet kā un kur spēku atdabūt?
Lāčplēsis savā ceļā sastop Rūsiņu – pusaugu zēnu, un izrādās, ka viņi abi stāv uz dzīvības un nāves robežas. Un Lāčplēsis ar lielu pārliecību teic: ‟Mēs nedrīkstam padoties tumsai. Viņi to tik vien gaida. Mums, Rūsiņ, jāturas kopā!” Abi varoņi plecu pie pleca pārvar šķēršļus, ejot gan pie Purva burves pēc stipruma zālēm, gan uz viltīgā Līkcepures mitekli, gan izšķirošajā kaujā ar Kangaru. Aizraujošiem piedzīvojumiem bagātajā un lokanā valodā sarakstītajā grāmatā skaidri nomanāma rakstnieka pamatdoma - varonībai un sirds gudrībai ir nākotne tikai tad, ja vienoti būs visu paaudžu Latvijas patriotu mērķi, ja dzīvs būs darba prieks un ticība sev.
Grāmata "Lāčplēsis. Atgriešanās" ieinteresēs dažāda gadagājuma lasītājus; to var izmantot arī kā lielisku palīgmateriālu jaunāko klašu literatūras stundās, diskutējot par teiksmu, kas radusi atspoguļojumu tik dažādu latviešu literātu daiļradē.
