Tūkstoš rudeņi pie Nagasaki vārtiem
Rakstnieks Deivids Mičels ir vairāku savdabīgu un nenoliedzami skaistu romānu autors. Latviešu valodā līdz šim tulkots tikai viņa populārākais darbs “Mākoņu atlants” (2008), pēc kura motīviem 2012. gadā tika uzņemta filma. To bija iespējams noskatīties arī Latvijā.
Vairāki Deivida Mičela darbi, to skaitā “Mākoņu atlants”, nominēti Bukera balvai un citiem starptautiski nozīmīgiem literāriem apbalvojumiem.
Tikko Apgādā Zvaigzne ABC latviešu valodā izdots Deivida Mičela romāns “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” Ingūnas Beķeres tulkojumā.
Jākobs de Zūts, jauns puisis no Roterdamas, 1799. gadā ierodas Dedžimā pie Nagasaki, lai dažos gados sapelnītu daudz naudas un atgrieztos pie līgavas. Dedžima, šī mazā, mākslīgi veidotā saliņa pie Japānas krastiem, ir tālākais punkts, kur valda eiropieši, – saskaņā ar japāņu tradīcijām uz Impērijas zemes svešzemniekiem kāju spert nav ļauts. Sapņainais, godīgais un darbīgais jauneklis nonāk vietā, ko drīzāk varētu dēvēt par cietumu: mazajā saliņā mājo ducis Austrumindijas kompānijas ierēdņu, naudaskāri, sen ilūzijas zaudējuši dēkaiņi. Peļņa ir viņu Dievs, un izpriecas – pravieši. Pludo alkohols, vīri spēlē azartspēles, pērk japāņu konkubīnes un dzīvo tā, it kā katra diena būtu beidzamā. Zemestrīces, taifūni, nodevība un krāpšana ir viņu ikdiena.
Ar Jākoba mazliet neparasto ierašanos Dedžimā pietiek, lai jauneklim tūdaļ uzrastos gan ienaidnieki, gan draugi, kuriem būs liela nozīme viņa tālākajās gaitās. Tepat, uz noslēgtās salas, Jākobs sastop arī Aibagavas jaunkundzi, neparastu jaunu sievieti, vienīgo japānieti Dedžimā, kuras miesa nav domāta pārdošanai. Patiesā interese par jauno sievieti un svešās zemes noslēpumiem aizved Jākobu de Zūtu piedzīvojumos, kādi pat sapņos nevarētu rādīties: viņam atklājas noslēpumi, kas nav domāti japāņu, kur nu vēl eiropieša acīm. Tradīcijas, kuru saknes stiepjas neatminamā pagātnē, ievēro visi – zemnieki, tulki, kareivji, tirgotāji un Impērijas ierēdņi. Eiropieši nevar iedziļināties japāņu tradīciju smalkajās niansēs, turklāt tulki un ierēdņi gādā, lai arī svešzemnieki neiedrošinātos pārkāpt neredzamās robežas. Tomēr pat līdz noslēgtajai Dedžimai reizēm atklīst baumas par kādu īpašu brālību, kurā nokļūst tikai izredzētas sievietes. Kad uz tālīno klosteri tiek aizsūtīta arī Aibagavas jaunkundze, atrodas cilvēki, kas cenšas izdibināt ko vairāk...
Deivida Mičela īpatnais rakstības stils panāk to, ka romānā valda īpaša noskaņa, kas savaldzina un apbur lasītāju. Interesantais sižets un plūstošā notikumu attīstība, bagātīgās detaļas un smalki izzīmētie tēli vēl padziļina grāmatas burvību, un jau pēc pirmajām izlasītajām lappusēm kļūst skaidrs: šī grāmata jāizlasa līdz galam, jo citādi lasītājs jutīsies mazuliet aplaupījis pats sevi.
