Mākslas pasaules spožums un posts jaunā latviešu detektīvromānā
Rakstniece Franciska Ermlere (Cimare) latviešu lasītājam jau ir pazīstama ar prozas grāmatām “Sarkanie ūdeņi”, “Purvā ieņemtie”, “Porcelāns” un “Jersikas derība”, kā arī scenārijiem filmām “Putna piens” un “Pie tēviem aiziet”.
Tagad Apgādā Zvaigzne ABC nāk klajā autores jaunākais darbs – detektīvromāns “Rīgas zīmoga alķīmija” , pirmais darbs iecerētajā ciklā “Rīgas detektīvs”.
Romāna darbība risinās lasītājam labi pazīstamā vidē – mūsdienu Rīgā – taču šo vidi svešādu un intriģējošu padara trāpīgais, detaļām bagātais mākslinieku aprindu raksturojums – izrādās, arī šajā inteliģentajā atmosfērā tiek vērptas intrigas, lūst likteņi un – jā, tiek izdarīti arī noziegumi.
Jurisprudences studentu Andreju viņa tante – mākslas kritiķe – uzaicina uz izstādes atklāšanu, kurā plānots pirmoreiz pasniegt aptieku tīkla īpašnieka Erglera iedibināto prēmiju. Taču kuratore uz izstādi neierodas, bet, krītot pa kāpnēm, iet bojā viens no septiņiem nominantiem. Nākamajā rītā kuratori atrod mirušu... Slepkava, visticamāk, ir viens no nominantiem. Viens, kaut arī katram no viņiem, izrādās, ir bijis gan motīvs, gan iespēja. Atliek noskaidrot – kurš? Un – galvenais – kāpēc?
Uz jautājumu, kāpēc par romāna darbības “ierāmējumu” izvēlēta kolorīti savdabīgā mākslas pasaule, un kāpēc par tēliem kļuvuši tieši rīdzinieki, autore Franciska Ermlere atteic, ka viņas skatījumā Rīga ar savu neatkārtojamo māksliniecisko kamertoni, savdabīgiem cilvēku un kultūrvides noslēgtību ir ideāla nozieguma vieta. Bet par māksliniekiem runājot, vienmēr ir jāatceras, ka jebkuras lielas mākslas pamatā ir vēl lielākas kaislības. Un jebkura kaislība ir pirmais solis uz noziegumu. Bez tam Rīgas mākslinieki kā vistiešākie Rīgas viduslaiku aptieku alķīmiķu mantinieki savās darbnīcās eksperimentē... Viņi jauc krāsas, mīca mālus un porcelānu, krāso, zīmē, destilējot labāko un tīrāko, cenšoties iegūt “dzīves zeltu”, taču šajā procesā atmestais pamazām uzkrājas, kļūstot par indi, kura atgriežoties kā bumerangs nogalina viņus pašus.
“Rīgas zīmoga alķīmiju” jau atzinīgi novērtējuši rakstnieces kolēģi un literatūrkritiķi. “Franciskas Ermleres detektīvā mākslinieki nenodala mākslu no ikdienas. Viņi iet līdz galam radot – jā, un arī iznīcinot. No ērtajām ikdienas dzīves pozīcijām to varam vērtēt dažādi, bet vēstījums par lielām personībām, skaties kā gribi, arī pats ir liels,” raksta Inga Ābele, bet kritiķis Guntis Berelis uzskata, ka romānā bez klasiskajiem detektīvžanra elementiem atrodamas arī interesantas rozīnītes: “Viena no tām – autore iekāpj vēsturiskajā, mistiskajā, kriptogrāfiskajā utt. detektīvā. Otra rozīnīte – kolorītās mākslinieku personības. Trešā – romāna kopnoskaņa: lāgiem ironiska, lāgiem rezignēta, lāgiem sentimentāla, lāgiem dramatiska. Visas šīs sastāvdaļas ar kārtīga profesionāļa roku sajauktas kopā, veidojot pārdomātu un tiešām elegantu stilistiku. Šādas variācijas par detektīva tēmu latviešu literatūrā vēl nav bijis.”
