Legāla mūzika internetā: Kāpēc maksāt par to, kas tāpat pieejams par brīvu?
Latviešiem ir teiciens – dāvinātam zirgam zobos neskatās. Šo teicienu var attiecināt uz nelegāli pieejamu mūziku, ja to iegūsti bez maksas, tad arī slikta kvalitāte apmierina un pierodot pie bezmaksas „maizes” ir grūti apzināties, ka par „maizi” ir jāmaksā! Kāpēc daudzi, ignorējot šo tautas gudrību, gatavi maksāt par mūzikas klausīšanos internetā, lai gan patiesībā to varētu dabūt arī par brīvu - nelegāli lejupielādējot, jeb “nokačājot”?
Tā kā sākotnēji mūzika internetā bija pirātiskas izcelsmes, līdz ar to bez maksas, atrast mehānismu, ar kura palīdzību par to sākt iekasēt līdzekļus bija ļoti sarežģīts un laikietilpīgs process. Turklāt, joprojām legālās mūzikas segments internetā nav sasniedzis tos mūzikas industrijas apjomus, kādi bija CD pārdošanas tirgum iepriekšējās desmitgadēs. Pat neskatoties uz to, ka parādās aizvien jauni servisi, sākot no “Spotify” un beidzot ar “Apple Music”.
Tomēr, ja salīdzina straumēšanas servisu starta bāzi, kura vēl nesen bija nulles līmenī, ar pašreizējo līmeni, tad tā nenoliedzami aug. Pagājušā gada beigās ierakstu koncerns “Warner Music Group” publiskoja savus finanšu rādītājus, saskaņā ar kuriem kompānijas peļņa augusi par 8%, tas noticis pateicoties straumēšanas pakalpojumiem. Koncerns uzskata, ka pārdošanas rādītāju galvenais virzītājspēks bijuši daži kompānijas paspārnē esošie topa mākslinieki, piemēram, Bruno Marss, Maikls Bublē un “Twenty One Pilots”, kuru galvenā auditorija ir pusaudži un jaunieši.
Jāpiebilst, ka “Warner Music Group” savu peļņu lēš ap 1 miljardu dolāru gadā – kompānija mūzikas industrijas jomā bija pirmā, kas sasniedza šo atzīmi. Tas notika 2015. gadā, savukārt 2016. gadā “Sony Music” jau varēja palepoties ar gada laikā nopelnītiem 1,2 miljardiem dolāru.
Interesants ir kaimiņzemes Krievijas piemērs, valsts bieži vien tiek dēvēta par pirātisma metropoli, un mūzikas konvertēšana naudas izteiksmē bijusi maigi izsakoties diezgan necila – pat pasaulē vadošo mākslinieku ievāktā „raža” Krievijā parasti bija tikai pāris tūkstoši dolāru.
Arī Krievijā pēdējos gados noticis pavērsiens uz pozitīvo pusi. Piemēram, 2013. gada februārī izdotais dziedātājas Zemfiras albums “Žitj v tvojei golove” (Dzīvot tavā galvā) iekļuva straumēšanas servisa “iTunes” valsts topa spicē. Pēc zīmola “Navigator Records” datiem, tā pārdošanas ienākumi bija ap 2 miljoniem rubļu jeb, aptuveni, 50 000 eiro. “Žitj v tvojei golove” ieņēmumi pārspēja visu iepriekšējo Zemfiras albumu pārdošanas datus kopā ņemtus.
Zemfiras panākumi mūzikas straumēšanā, zināmā mērā, tiek uzskatīti par psiholoģiskās barjeras nojaukšanu, jo pirms viņas panākumiem Krievijā mūzikas izplatīšanas internetā tika uzskatīta par utopiju.
Jāpiebilst, ka iepriekš minētais albums internetā tika izplatīts pēc diezgan īpatnējas shēmas. Proti, sākumā albumu varēja bez maksas noklausīties interneta vietnē „Yandex”, bet pēc tam lejupielādēt “iTunes” un “Navigator Records”, nu jau par naudu, attiecīgi 129 un 100 rubļiem, jeb 3,20 un 2,50 eiro. Saprotams, ka tās ir antipirātiskas cenas, un klausītāji to spēja novērtēt: Daudz patīkamāk ir samaksāt kaut vai simbolisku, bet tomēr naudu labam muzikantam, nekā viņa darbus “nokačāt”, piemēram, “torrentos”.
Līdz ar to jāsecina, ka atbilde uz jautājumu “kāpēc maksāt par mūziku, ja to var nedarīt?” ir gaužām vienkārša – galvenais ir pārmaiņas sabiedrības uztverē saistībā ar to, kas ir labs, un, kas slikts?! Tas ir globāls process. Arī Latvijas sabiedrība neatrodas atstatus no šāda veida procesiem, arī pie mums vienmēr pastāvējusi dogma: jo lētāk, jo labāk, bet pavisam labi, ja par brīvu.
Gandrīz katrs no mums kaut reizi mūžā ir apmeklējis kādu koncertu par brīvu! 90. gados, kad uz Rīgu sāka braukt pasaules līmeņa mūzikas zvaigznes, bija teju vai modes lieta tikt kaut kur bez maksas. Šķiet, stundām tika meklēti risinājumi un parasti arī atrasti, kā iekļūt grupas “Scooter” vai leģendārā dīdžeja „Westbam” koncertā, lai gan ar pašreizējo domāšanas veidu ikviens saprot, ka daudz vienkāršāk būtu izlūgties vecākiem naudu ieejas biļetes iegādei. Tolaik nevienam neinteresēja fakts, ka koncerta rīkotāji un mākslinieki par šādiem brīvbiļetniekiem neko nesaņems, un, ja visi darīs tāpat, mūzikas industrija vienkārši nomirs dabīgā nāvē.
Beigu beigās, vismaz vienā segmentā tā arī notika, laikā, kad cilvēki ar “Napster” starpniecību sāka viens no otra lejupielādēt digitālos albumus. Starp citu, tā brīža situācija izklāstīta amerikāņu eksperta Stīvena Vita grāmatā “How Music Got Free” (Kā mūzika kļuva brīva).
Mūzikas pieejamība internetā un samaksas iekasēšana par to sāka uzlaboties uz pozitīvo pusi pēc jaudīgu viedtālruņu un jaudīga interneta ieviešanas, kas deva iespēju sākt sakārtot mūzikas klausīšanos mobilā veidā – noskaiti simbolisku naudiņu, pieslēdzies un klausies visu, ko vien sirds kāro.
Tehniskas novitātes, programmas, aplikācijas – to visu iecienījuši pusaudži. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka straumēšanas servisu pirmajās vietās arī Latvijas digitālajā hitparādē “DigiTop 100” ir tik daudz repa, alternatīvā roka un “bērnu popa”.
Ir acīmredzams, ka pašreizējai latviešu jaunajai paaudzei jau ir eiropiešu domāšana – par visu jāmaksā adekvāta cena. Turklāt, mūsdienu jaunatne ir labi apguvusi, ka nekas nemēdz būt bez maksas, un, ja arī ir, tad tas visbiežāk beigās izrādās par kredītu, ko kaut kad vienalga nāksies atdot. Vai arī citējot senu latviešu sakāmvārdu, ir skaidrs, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā.
