Intervija ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu. Dejas attieksmes starp apkārtējo pasauli un cilvēku. Izrādes "Noķer mani" vērtība

G.A.: Kristīn, pastāsti par sevi? Kāds ir ceļš tam, ko Tu šobrīd dari?
K.V.:Pagājušajā gadā es guvu apstiprinājumu, ka tas, ko šobrīd daru, ir mans dzīves aicinājums un nepieciešamība. Biju Dienvidamerikā, satiku indiāņu šamani vārdā Vaira un mums bija interesanta saruna. Pati kā cilvēks esmu diezgan emocionāla un jūtīga. Dažkārt emocijas atņem pārāk lielu spēku. Tas pietiekoši traucē dzīvot, lai par to domātu un meklētu risinājumu. Jautāju Vairam padomu. Tas ko šamanis man atbildēja, bija: „Kristīne, Tev ir jādejo un jādzied!” Tā es guvu ļoti mīļu apstiprinājumu tam, kādēļ es visu mūžu daru to, ko es daru, – dejoju. Es arī bieži dziedu izrādēs. Apsveru iespēju, ka dziedāšanai vajadzētu pievērsties nopietnāk. Man deja nav tikai ķermeniska atslābināšanās, kustība, brīva plūsma, bet būtībā deja ir kā rakstīšana. Ķermenis ir pildspalva, un kustība ir vārdi, ko es uzrakstu. Deja man palīdz veidot attiecības ar apkārtējo pasauli. Ir daudzas lietas, kas pārņem prātu. Es tās ieraugu, novēroju un ar dejas un horoegrāfijas palīdzību es veidoju sajūtas, viedokli vai komentāru par to. Tā rezultātā veidojas izrāde. To, ka deja nav tikai patīkama nodarbe vai fiziska pieredze, bet gan kaut kas vairāk – sapratu pēc LKA beigšanas, kad es sāku uzdot sev eksistenciālos jautājumus par to, kur man tagad visu iegūto zināšanu bagāžu pielietot. Toreiz domāju – nu, ko es tagad ar savu uzmesto kāju gaisā darīšu? Tad es nonācu pie ļoti skaistas atskārsmes – deja ir brīnišķīgs veids, kā izzināt lietas un ietērpt tās kustību valodā. Manā izpratnē un sajūtās – viss ir deja. Pat tad, ja konkrētais cilvēks vai dabā esošs objekts to nezina, ka tas dejo, – man tas dejo. Nākamais solis ir veidot sadarbību ar apkārt esošajiem resursiem un dažādiem mākslas izpausmes veidiem, lai kopā uzradītu notikumu – izrādi par man aktuālu tēmu. Un vispār – atbildot uz sākuma jautājumu – dejojusi esmu vienmēr. Protams, esot maziņa, pirmais priekšstats bija, kā daudziem bērniem, ka deja ir balets.

(Kristīne baletskolas koncertā)

Sāku mācīties baleta skolā. Tā ir skola, kas prasa lielu izturību – gan morālu, gan fizisku. Ja neskaita baleta dotības, tur jābūt dzelzs nerviem un vecāku atbalstam, lai rezutātā gūtu panākumus. Visu cieņu tiem cilvēkiem, kas to dara un mīl. Katram ir savs aicinājums. Mana domāšana, ķermeņa struktūra nav paredzēta tam, lai es būtu baletdejotāja. Pēc tam, kad aizgāju prom no baletskolas, domāju, ka ar to stāsts par deju un mani ir beidzies. Toreiz, kad man bija 11 gadi, man likās – ja ir nopietna deja, tad tas droši vien ir balets, un, ja es to nevaru izdarīt, tad es neesmu dejotāja. Bet tāpat es turpināju dejot, kustēties – skolā sāku veidot mazus deju priekšnesumus klasēm, tāpat arī piedalījos dažādās skolas sacensībās, pat pasniedzu deju nodarbības skolā, bet tas vienmēr bija tikai tādā hobija līmenī. Un tad, kad es jau pieaugu, kļūstot no vienpadsmitgadīga bērna par astoņpadsmitgadīgu jaunu dāmu, bija jāizlemj, ko es pēc 12. klases darīšu. Izdomāju, ka iešu mācīties par arhitekti. Tad sastapu savu senu paziņu, ar ko kopā mēs savā laikā veidojām dejiņas skolā. Un viņa prasīja: „Nu, Kristīn, ko tad Tu darīsi?” Un varēja manīt, ka viņa jau zina atbildi. Un tad es teicu: „Iešu par arhitekti!” Viņa sašutusi atteica: „Paklau, Tu ko? Tu taču visu mūžu dejo? Tev taču jāiet uz LKA mācīties par horeogrāfi!” Sacīts – darīts! Man patika konstruēt, veidot struktūras, izdomāt lietas, kas gāja roku rokā ar horoegrāfiju. Apskatījos LKA piedāvātās programmas iespējas. Izlasīju aprakstu par to, kas ir laikmetīgā deja. Līdz tam neko par to nebiju dzirdējusi. Un tur, kā tagad atceros, atslēgas vārdi bija – pašizpausme, individualitāte. Sapratu, ka tas ir tas, ar ko es nodarbojos – es visu laiku izpaužos dejā. Kad man jautāja, kas ir tas, ko es dejoju, nekad nevarēju atbildēt. Vienmēr teicu, ka tas man tāds savs stils. Biju sajūsmā, kad atradu savai dejai nosaukumu – laikmetīgā deja. Bērnībā daudz laika pavadīju istabā dejojot. Man tas sagādāja prieku. Deja man palīdz atbrīvoties un būt laimīgai. Bija gads, lai sagatavotos iestājeksāmeniem. Es zināju, ka akadēmijā būs vismaz 7 stundas 6 reizes nedēļā jādejo. Tādēļ gadu saplānoju tā, lai pusi dienas es varētu strādāt un atlikušo laiku dejot. Katru dienu gāju uz treniņiem – baleta nodarbības vairākās studijās, laikmetīgās dejas tehnikas, break dance (tas savam priekam). Gada laikā diezgan strauji uzlaboju savu fizisko formu. Biju stingri apņēmusies iestāties LKA. Ieguldītais darbs attaisnojās – tiku budžetā. Dabūju stipendiju. Bieži vien saka – tad, kad Tu dari savu lietu, tad viss notiks. Nevajadzēja raizēties par to, kā samaksāt par mācībām. Es zināju, ja es netiktu budžetā, tad nebūtu nekāda mācīšanās. Tas mani stimulējā strādāt cītīgāk.

G.A.: Tu un Deja. Kādas ir attieksmes?
K.V.: Deja – tas ir mans pašportets. Ja es nedejoju, tad visticamākais es nejūtos labi. Es nedejoju arī brīžos, kad ir vajadzīgs klusums – nekā nedarīšana un ieklausīšanās sevī, lai jaunas kustības varētu rasties. Dažkārt vienkārši negribas dejot un negribas domāt par deju. Brīžiem tās ir daudz par daudz. Gribas mieru. Pateikt: “STOP!” Vismaz uz minūti, lai viss pārstāj kustēties. Vienreiz man uznāca paranoja, ka, lai kā es arī gribētu, es nevaru nekustēties. Es gāju pāri tiltam un sapratu, ka esmu nogurusi no kustības. Viss kustās. Asinis rit, sirds sitās, trolejbuss brauc, koki šūpojās. Nodomāju, ka tad vismaz es apstāšos. Es sastingu un pēkšņi strauja vēja brāzma aizpūta matus pa gaisu. Un, ņemot vērā to, ka visu uztveru kā deju, sapratu, ka es esmu bezpalīdzīga apstādināt šo nepārtraukto pasaules dejošanu, kas ietekmē arī mani. Tas ir gan amizanti un brīžiem traģiski!
Dejas izrādes – tā ir mana publiskā dienasgrāmata. Nu, ne gluži viss dienasgrāmatas saturs tiek ielikts izrādē. Dievs pasarg! Horeogrāfija, izrādes – ir tās, kas palīdz domas sakārtot, apzināt un formulēt. Radošais process ir dienasgrāmatas rakstīšana. Grūtākais uzdevums lielajā domu virplī nonākt pie kodola. Nemētāties haotiski no vienas tēmas uz citu, kā mērkaķim pa zariem. Nofokusēties uz kaut ko konkrētu, tiekot pie esences. Tas ir tas, uz ko es šobrīd tiecos. Es to salīdzinu ar dienasgrāmatu, jo tas ir kaut kas ļoti personīgs un ar iekšējiem pārdzīvojumiem, pārdomām un vērojumiem piepildīts. Izvēlos tēmas, kas man ir interesantas un konkrētajā brīdī šķiet svarīgas, lai citi par to uzzina. Pirmizrādēs vienmēr ir tāda viegla neērtības un mulsuma sajūta, kurai ir jāpārkāpj pāri. Tas laikam tādēļ, ka katra izrāde ir kaut kas ļoti svarīgs. Gribās, lai dalīšanās process ar skatītāju, šī abstraktā un brīžiem tiešā saruna būtu abpusēja.. Lai starp izpildītāju un skatītāju ir ķīmija. Un, kad izrāde ir parādīta, tad ir baigais emociju vilnis un neziņa. Tas ir kā atzīšanās mīlestībā. Tas ir kaut kas tik intīms, kas prasa saņemt dūšu rokās, bet zini, ka tas ir jāpasaka, jo tas ir svarīgi, lai otrs to dzird. Un, pēc tam ir tas neciešamais klusuma brīdis un mēģini pēc acīm un mīmikas uzminēt, kādu iespaidu pateiktais ir atstājis. Jau, kad ir applausi pēc izrādes, vēroju skatītāju sejas. Un tā darīt ir galīgi garām! Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Atceros, kad man pirmo reizi atzinās mīlestībā puisis, pret kuru man arī bija jūtas (man bija 9 gadi), es nokaunējusies aizgriezos un puisi nosaucu par stulbeni, lai gan galīgi tā nedomāju un jutos pa galam priecīga. Bet ar to arī mūsu draudzība beidzās. Puisis to uztvēra ne tā kā patiesībā domāju. Dzīve rāda, ka jāklausās sirdij un pat ja rezultātā nosauc par stulbeni, tas var arī to nenozīmēt. Es aizvien vairāk un vairāk uzticos savai sirdij, intuīcijai, gribai un izvēlēm un bliežu, lai kas rezultātā notiktu. Veidojot izrādes, paralēli mulsumam, satraukumam, kā būs, un adrenalīnam, es ticu, ka tās ir tā vērtas, lai cilvēks ziedotu savas dzīves minūtes, lai pieredzētu to, ko vēlos teikt. Protams, ka rezultāts ir neprognozējams un tas ir pats labākais tajā visā. Dzīvs process. Un, ja vispār apskatās apkārt, kas globāli notiek pasaulē, tad saproti, ka tas, ka cilvēki var sanākt kopā, lai vērotu izrādi un runātos, jau pats par sevi ir brīnišķīgs notikums par ko priecāties!

G.A.: Kā Tu nonāci pie izrādes NOĶER MANI? Kur Tev radās pirmais impulss?
K.V.: Aizmetņi meklējami sen. Četrus gadus atpakaļ. Impulss radās teātra skolā „Zīļuks”, kur man bija pirmā pieredze strādāt ar bērniem. Bērni bija vecumā no sešiem gadiem uz augšu. Es atceros, ka vienā no nodarbībā es iegāju zālē. Viņi visi tur paklausīgi gaidīja mani. Pagriezos ar muguru pret bērniem, lai uzliktu mūzika. Sāka skanēt dziesma “Hit The Road Jack!”. Kad pagriezos pret bērniem, viņi visi dejoja. Tik ļoti no sirds! Tobrīd es aizdomājos par to, vai viņi apzinās to, ko dara? Skan mūzika un viņi vienkārši dejo. Bērniem patīk dziesma, tas viņus iekustina un viņi ļaujas. Un tad man ienāca prātā kompozīcijas uzdevums. Teicu, lai viņi atrod savu mīļāko kustību. To viņi atrada, bet viņiem bija problēma atcerēties to un atkārtot. Tad viņi šo kustību uzzīmēja, kas mācēja, uzrakstīja kustības izpildes instrukciju – jāpaceļ roka, kāja, jāpagriež galva... un rezultātā sanāks tas, kas redzams zīmējumā. Bet zīmējumi bija visdažādākie, vienā no tiem pat bija attēlots pingvīns.

(Bērnu kustību zīmējumi no "Zīļuka" kompozīcijas stundās)

Tas viss likās tik ļoti gaiši, asprātīgi un vērtīgi. Šķita, ka esmu veikusi nozīmīgu atradumu! Superīgs veids, kā veicināt radošu personību un iemūžināt bērna kustību, kas atspoguļo viņu uztveri! Iedomājos, ka tas arī ir brīnišķīgs materiāls izrādei.

G.A.: Un kā tas viss attīstījās? Kā no idejas nonāci līdz realizācijai?
K.V.: Ļoti daudziem laikmetīgās dejas horeogrāfiem ir viedoklis – ja redz bērnu kustībā, tad tā jau ir laikmetīgā deja. Ņem un mācies. Nebiju izņēmums. Pavilkos un meklēju, kā lai to realizē. Man bija vesela čupiņa ar bērnu zīmējumiem un viņu deju instrukcijām. Domāju, ka šo visu varētu mēģināt iemācīties un izveidot izrādi. Jau iztēlojos konceptu, ka izrādes aprakstā pie vārda “horoegrāfi” ir daudzu bērnu vārdu saraksts un, savukārt, es – viņu izpildītājs. Bet rezultātā – laiks ritēja, domas, mainījās, pieredze veidojās – šķita, ka tomēr šajā idejā ir kaut kas vairāk, kā tikai solo izrāde. Saturiski kaut kas pietrūka. Nebiju pārliecināta, ka ideja ir pietiekami laba, lai no tās veidotu izrādi. Mēģināju rakties dziļāk, bet, meklējumus nomāca viskautkas cits. Rezultātā šo projektu noliku plauktā. Pēc izrādes „Intervija ar Madonnu”, kurā parādās vecāku un bērnu tēma, es atkal sāku domāt par šo bērnu projektu. Tad man pēkšņi tapa skaidrs – vecākiem ir jāmācās viņu kustības! Sapratu, ka ir jāsapulcina bērni – jāļauj darīt viņiem visu, ko viņi vēlas, tas ir jādokumentē, un visi zīmīgākie, portretējošākie momenti ir jāatlasa. Un, izmantojot video materiālu palīdzību, vecākiem jāmācās bērnu kustības. Zināju, ka tajā atvērsies tik daudz kas! Nu, protams, tajā procesā var veikt visādas psiholoģiskās analīzes, bet tā nav interese. Interese ir tajā, ka bērns ir tik ļoti īpašs un viņa kustībā atklājas tik daudz. Tā ir brīnišķīga iespēja vecākam vērot un caur fizisko pieredzi iepazīt savu bērnu. Tas nav nemaz tik vienkārši. Ej un pamēģini tā skriet kā bērns – dažkārt liekas, ka viņi nemaz nespēj nosēdēt mierā. Fiziskā izturība nenāk par skādi.

G.A.: Vai situācijas, kas tiek attēlotas izrādē, ir atlasītas pēc noteikta principa?
K.V.: Situācijas ir dažādas. Pat tad, kad bērni sarunājas, viņiem piemīt ārkārtīgi daudz žesti un kustības. Viņi visu laiku ir tādā enerģijas virpulī. Aizrautīgi un ar gribu radīt notikumu, kurā izpaužas viņu plašā fantāziju pasaule. Situāciju atlasīšanas princips ir viens – notvert dažādas bērnu radītās situācijas un kustības, kas rodas spontāni spēļu laikā. Bērni visu laiku grib spēlēties. Vecāku uzdevums nav izlikties par bērniem (godīgi sakot, viņi tāpat ir kā bērni, viņiem nekas nav speciāli jādara). Viņu uzdevums ir iemācīties bērnu kustību valodu, kas ir vērtība pati par sevi un ļauties tai ar tādu pašu atdevi, kā to dara bērni. Tas, kas nāk šim procesam līdzi, ir kā šokolādes glazūra ap plombīra saldējumu. Ja bērni skrien ar visu savu jaudu, tad arī vecākiem tas ir jādara. Protams, vecāku maksimums atšķirās no bērna un tas visu padara vēl košāku, radikālāku un interesantāku.
Man ļoti patīk šis projekts, jo mani neinteresē deja kā elitāra māksla, kas ir attālināta no ikdienas un cilvēkiem, kas nav profesionāli dejotāji. Mani interesē viss vienkāršais, dzīvais, patiesais un godīgais un tas arī padara izrādi par vērtību. Būt vienkāršam, neslēpjoties aiz pašmērķīgu, iespaidīgu triku maskas, ir sarežģīti. Tur jābūt ticībai sev, ka cilvēciskais saturs, kas portretējas kustībās, ir vērtība. Vērojot bērnus, top skaidrs, ka viņiem nepiemīt pieaugušo domu samezglojumi un interpretācijas. Piemēram, ja notiek strīds, kā rezultātā var būt asaras, nākamajā mirklī bērni, starp kuriem ir bijis konflikts, jau ir draugi un viņi kopā ēd biezpienu, ko mamma ir iedevusi pusdienām. Protams, tas ir dažādi, bet lielos vilcienos bērni nav ļaunatminīgi.

(MOveMENT kompozīcijas klases Rīgā. Foto: Ieva Kauliņa)

Tiesa viņi ir viltīgi zvēriņi, zin, kā panākt savu, bet tas izpaužas tādā izdzīvošanas instinktu līmenī. Bērni situācijas neuztver tā kā pieaugušie. Un bērni necenzē sevi un ir spontāni. Viņiem viss ir kā rotaļa, kurā svarīgākais ir mijiedarbība. Izrādes tapšanas laikā mēs izzinam bērna personību, kas bieži vien ikdienā paslīd garām. Izrādē parādās dažādas bērnu emocijas (dusmas, niknums, prieks u.c.). Bērni ir daudzveidīgi. Viņi ir atvērti un tas ir skaisti. Un ir aizraujoši vērot vecākus, kas video vēro situācijas, savā starpā analizē bērnu uzvedību. Un tā vietā, lai kritizētu, viņi to pieņem un izdzīvo. Un tas ir superīgi! Sapratne un pieņemšana! Vecāki uztraucas par saviem bērniem un iedziļinoties saprot, ka dažkārt reizēm nav pamatojuma. Brīžiem nevar saprast, kur rotaļa vairs nav rotaļa.

(Mēģinājuma process no izrādes "NOĶER MANI" Foto: Iveta Vaivode)

G.A.: Ar ko šis projekts ir svarīgs? Kādēļ kam tādam ir jātop?
K.V.: Pirmkārt, tas ir vēl viens veids, kā veicināt laikmetīgās dejas pieejamību. Izrādē piedalās seši vecāki. Viņi nav profesionāli dejotāji vai aktieri. Tas nav uzstādījums un dažkārt man liekas, ka šis apzīmējums “profesionāls” ir jāaizliedz ar likumu. Pārāk bieži tas sevi neattaisno un aprobežo. Vecāki ir unikāli savās kustībās un tas nav salīdzināmi. Ja nepieciešams, un tas kādam rada pārliecību par izrādes kvalitāti, varu droši apgalvot, ka izpildītāji ir profesionāli vecāki. Viņi ir tie, kuri vislabāk pazīst savus bērnu un tie, kam ir vispatiesākā un visdziļākā interese par saviem bērniem un viņu kustībām. Nevienam citam cilvēkam nebūtu tik liela atdeve izziņā, līdz ar to pats process ir īpašs un sirsnīgs. Tas, kā vecāki mācās savu bērnu kustības, žestus, mēģina izprast, kāda ir to darbību motivācija, kādēļ mans dēls iet, piemēram, kauties, kas ir tas, kas viņu izaicina. Tas viss notiek bez uzstādījuma uz aktiermeistarību. Tieši otrādi – viņu uzdevums ir ticēt, ka viņi paši par sevi ir vērtība, mākslas darbs. Viss tas, kas notiek starp bērniem, kā bērni fantazē, kā situācijas starp viņiem negaidīti mainās, kas sākotnēji liekas neloģiski, bet ir organiski – tas viss, manā uztverē, ir ģeniāli. Pieaudzis cilvēks to nevar izdomāt. Bērni mums ir radījuši neparastu izrādes materiālu, paši to nezinot. Viss, kas mums ir jādara, ir jābūt vienkāršiem savā uztverē un arī visu jādara vienkārši – tāpat kā viņi. Mans uzdevums ir nesačakarēt to visu, saglabāt dabiskumu, neaizrauties ar pārlieku domāšanu un ļauties. Tā vienkāršība ir pats lielākais izaicinājums. Vecākiem tā ir laba iespēja redzēt un pieredzēt, ka deja var būt arī tas, ko mēs ikdienā darām. Tā ir asprātīga un dzīvespriecīga domāšana. Lai to gaumīgi izceltu, komandā ir iesaistīti lieliski mākslinieki. Izrāde „Noķer mani” top sadarbībā ar sešiem profesionāliem vecākiem, sešiem profesionāliem bērniem, profesionālu scenogrāfi Ievu Kalniņu, profesionālu mūziķi Rihardu Lībieti. Viss norit profesionāli. Es atvainojos par cinismu. Bet tas ir tādēļ, ka izrādes tapšanai neguvām finansiālu atbalstu, iespējams tādēļ, ka izpildītāji tiek uzskatīti par amatieriem un neuzskata projektu par aktuālu. Tas raisa dusmas! Bet, lai kā arī būtu, pateicoties brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas tic projektam, viss notiek. Īpašs paldies projekta mammai, kas to visu producē, Zanei Esterei-Gruntmanei no Pigeon-Bridge. Līdzproducenti ir ĢIT (Ģertrūdes ielas teātris), kas mums piešķir telpas, atbalstu un piever acis uz to, ka mūsu mēģinājumu rezultātā plīst dīvāni un sienā tiek izsisti caurumi. Dzīvs process... (Kristīne pasmaida.)

(Mēģinājuma process no izrādes "NOĶER MANI". Foto: Iveta Vaivode)

G.A.: Kā Tu vērtē laikmetīgās dejas attīstību Latvijā?
K.V.: Ir izveidojušies stereotipi par to, kas vispār ir laikmetīgā deja un kādas ir tās izpausmes. Tagad jau ir daudz labāk. Liels pienesums tajā visā ir no Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) puses. Tagad aizvien vairāk skatītāji saprot, ka laikmetīgā deja ir ļoti plašs jēdziens un pakļaujas neparedzamībai tās izpasumes formā. LJTI ir izveidojuši daudz dažādus laikmetīgās dejas projektus. Kā, piemēram, viens no tiem bija Dejas diena Tavā darbā, kurā horoegrāfi strādāja ar dažādiem profesiju pārstāvjiem, vērojot viņu ikdienas kustības. No viņu kustībām tika izveidota deja, ko viņi paši arī izpildīja. Šis projekts deva man pieredzi darbam ar cilvēkiem, kuru ikdienu neveido attiecības ar deju.

G.A.: Vai laikmetīgā deja ir spējīga aizraut?
K.V.: Stereotips par laikmetīgo deju nedaudz mainās, bet vēl joprojām saskaros ar cilvēkiem, kas domā, ka laikmetīgā deja ir kaut kas pelēks, kaut kas neizprotams, kaut kas ļoti abstrakts, kur cilvēki noteikti vārtās pa grīdu, un ar to nodarbojas tie dejotāji, kur nav sevi realizējuši baletā. Diezgan ironiski, jo patiesi sevi neesmu realizējusi baletā, bet nejau tādēļ es pievērsos laikmetīgajai dejai. Stāsts nav par to. Stāsts ir par dažādajām interesēm un aicinājumiem. Laikmetīgā deja no citiem stiliem atšķiras ar kustības ustveri. Tā ir ciešā saiknē ar laikmeta domāšanu un tas ir tas, kas to padara citādāku. Šajā laikmetā cilvēki domā dažādi, ir iespēja veikt daudzas izvēles, katrs ir savas dzīves kanonu noteicējs. Laikmetīgā deja ir tik daudzveidīga, cik horoegrāfi un to intereses. Es domāju, spriežot pēc savas pieredzes, ka laikmetīgajā dejā horeogrāfs ir vērotājs un domātājs, dejas filozofs. Dejas prakses ir ļoti atšķirīgas, kuras atkal ietekmē katra individuāla interese, tādēļ arī dejotāju ķermeņi ir atšķirīgi. Dažkārt šķiet ka laikmetīgās dejas dejotājam jāprot viss – gan jādejo balets, laikmetīgās dejas tehnikas, gan jābūt akrobātam, gan jādzied un jāspēlē intruments, gan jābūt arī personībai.

G.A.: Kā tika izraudzīti vecāku kolektīvs izrādes NOĶER MANI veidošanai?
K.V.: Vecāki tika viltīgi pievilināti. Ilgi domājām, kā lai viņus atrod, un kā, lai izvairās no “atlases”. Gribēju, lai tas viss notiek brīvi. Mēs izveidojām trīs dienu meistarklašu bloku ar nosaukumu “MOveMENT”, kas notika Aizputē, Durbē un Rīgā. Es pasniedzu kompozīcijas klases, dodot bērniem brīvu telpu, kurā viņi varēja sarunāties par deju, sacerēt to un izpausties pēc savas patikas. Tas bija superīgs laiks, ko pavadījām kopā. Meistarklašu laikā intuitīvi izvēlējāmies 6 bērnus un to vecākus. Tas nebija viegli. Vienīgais kritērijs bija bērnu vecums 4-7 gadi, atšķirīgi tipāži un sajūta, ka viņi būtu gatavi iesaistīties. Mēs uzrunājām vecākus, savukārt viņi pateica „Darām!”. Tiesa, ar mazu smīnu: „Kas to būtu domājis? Atved bērnus uz meistarklasi, tagad jākāpj uz skatuves!” Šī bija tā stratēģija, kas nesa teicamus augļus.

G.A.: Vai šiem izrādes dalībniekiem nav jūtama barjera dejas izpausmē? Būtībā viņi nekad nav bijuši tā īsti saistīti ar laikmetīgo deju?
K.V.: Laikmetīgā deja ir gana plašs jēdziens, lai teiktu, ka katrs ir saistīts ar to. Tas tā konceptuāli pieejot jautājumam. Bet, ja domā par “deju, deju”, kā mērķtiecīgu un apzinātu fizisku praksi, tad lielos vilcienos vecāki ir bez iepriekšējas dejas pieredzes. Tiesa, dažiem no viņiem ir tieša sakarsme ar māklsu - Iveta ir fotogrāfe, Kate – gleznotāja, Vika – juveliere, Anna – teātra direktore... To var just raksturos, domāšanas veidā – interesantas personības. Savukārt Nauris nodarbojas ar kaut ko vīrišķīgu, man ne līdz galam izprotamu. Kaut kas ar otreizējo pārstrādi un akumulatoriem. Tajā paša laikā viņš daudz sporto, ko nevar nepamanīt. Evita ir entuziasts un daudz iesaistās dažāda veida projektos, kas ir saistīti ar brīvprātīgo darbu. Kopā ir sanākusi brīnišķīga buķete. Ir piecas mammas un viens tētis. Visi personāži ir lielas individualitātes! Viņu raksturs un enerģija iedvesmo. Es ļoti priecājos, ka ap mani šobrīd ir tādi cilvēki. Ar viņiem strādāt ir aizraujoši. Dažkārt viņi paši ir kā mazi bērni, kuriem jāpasaka stingrāks vārds, lai viņi, piemēram, nepļāpātu. Viņi ir asprātīgi, vienkārši, bez gala sirsnīgi un forši. Katrs pienes kaut ko savu. Ja es runāju par horoegrāfijas terminiem un principiem, piemēram, par ritmu, kustību kvalitāti un kompozīciju – viņi momentā uzķer ideju.
Pats skaistākais ir tas, ka viss notiek tik dzīvīgi. Izrādes pamatā nav nekāda izdevīguma, obligātuma. Lielā mēra viss ir balstīts uz ticību idejai, ka tas ir tā vērts, lai veltītu tam savu laiku un enerģiju. Protams, mēs ļoti daudz no izrādes izveides procesa gūstam – kā gandarījumu, tā pieredzi. Galu galā tas ir superīgi pavadīts laiks kopā. Tajā ir visa jēga. Iztēlojies skatu, kā vecāki skatās savos datora ekrānos, kurā viņi vēro savu bērnu un viņi cenšas atkārtot viņa kustības. Šis mirklis jau ir ko vērts. Izrādes mērķis nav runāt, risināt vai komentēt par bērnu un vecāku attiecībām, par to, kurš kurā spoguļojās, vai būt psihologiem un citi līdzīgi koncepti. Galvenais izrādes mērķis ir pats process. Šis rotaļīgums, kuru varam atļauties, paralēli ikdienas rūpēm. Viss pārējais saturs, kas no tā izriet ir laba pēcgarša, kas rodas pati par sevi.

G.A.: Ar ko unikāla ir šī izrāde, ja raugās no universāluma pozīcijas?
K.V.: Izrāde ir unikāla ar to, ka tā sniedz neskaitāmas jaunas pieredzes gan radošajai komandai, gan izpildītājiem, gan skatītājiem. Latvijā tas vēljoprojām ir neierasts veids, kā pieredzēt laikmetīgo deju. Unikāli ir arī tas, ka kaut kas tāds notiek. Es no sirds ticu un jūtu, ka tam ir ļoti liela vērtībā ne tikai mākslinieciskajā ziņā, bet arī tajā kā māksla - laikmetīgā deja - mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un cilvēkiem. Visskaistākais notikums ir brīdis, kad robežas starp mākslinieku un ikdienišķo cilvēkus izdziest, nezaudējot māksliniecisko kvalitāti.

(Kristīnes deja Bolīvijā. Foto: Pēteris Brīniņš)

G.A.: Mērķis, sajūtas, ko gribi radīt skatītājos? Katrs, protams, aizdomāsies un interpretēs redzēto mijiedarbē ar to, kas viņam tajā brīdī ir aktuāli, bet tomēr...? Ko vēsta izrādes nosaukums „Noķer mani”?
K.V.: Vēlos, lai skatītājiem izrāde ir piedzīvojums, dažādām emocijām bagāts ceļojums, kas liek arī pasmaidīt. Skatītāja smaids ir liela vērtība! Galvenā sajūta, ko vēlos sniegt, ir dzīvesprieks dažādajās tā izpausmēs. Izrāde ir paredzēta visiem, un es ticu, ka katrs atradīs sev ko vērtīgu.
Noķer mani no vienas puses ir izrāde par bērnu kustībām un savstarpējo mijiedarbību. No otras puses, ņemot vērā, ka izrādes izpildītāji ir vecāki, tad izrādes vēstījums ir plašāks. Domāju jau no izrādes apraksta un nosakuma var par daudz ko nojaust. Tādēļ neko vairāk nevēlos atklāt. Lai izrāde runā pati par sevi. Laipni lūgti!

Plašākai informācijai par izrādi "Noķer mani": www.pigeonbridge.com; www.git.lv.