Video: MANS TĒVS BAŅĶIERIS režisore: "Tēvam nekas nedraud, bet viņš uz Latviju nebrauks"
Pēc interesentu lūguma vakar kinoteātrī „Splendid Palace” notika visā Latvijā skatītāju interesi izraisījušās dokumentālās filmas „Mans tēvs baņķieris” īpašais seanss un diskusija ar filmas veidotājiem – režisori Ievu Ozoliņu un operatoru Aleksandru Grebņevu. Filma ir autobiogrāfisks detektīvstāsts, kurā režisore seko līdzi sava tēva TOP Bankas prezidenta Borisa Osipova gaitām 90. gados, līdz brīdim, kad viņš 1994. gadā pazuda ar 6 miljoniem noguldītāju naudas. Visus šos gadus viņa liktenis un atrašanās vieta nebija zināma, līdz pirms trim gadiem Interpols paziņoja, ka Malaizijā pieteicies cilvēks ar tēva vārdu un personas kodu.
Pārpildītajā zālē pēc seansa režisore atklāja, ka nešaubīgi, Malaizijā apciemotais cilvēks tiešām ir viņas tēvs- pirms vairāk kā 15 gadiem ar noguldītāju miljoniem pazudušais TOP bankas baņķieris, Boriss Osipovs. Bijušajam baņķierim juridiski Latvijā nekas nedraud- pārkāpumiem, ja tādi bijuši, iestājies noilgums, un dodoties uz Malaiziju, Ievai bijusi cerība atvest viņu mājās, bet nu cerības laikam zudušas. Gan tāpēc, ka tēvs to nav gribējis, gan tāpēc ka viņš atrodas psihiatriskajā klīnikā pamatoti. To režisore apzinoties skaidri. Filma ir emocionāla un saistoša gan sižeta, gan tieši personīgo attiecību dēļ. Tieši fakts- meitas filma par tēvu- sola filmai panākumus arī starptautiskajā tirgū un festivālos. Festivālu saraksts jau esot sastādīts. Režisore neslēpj- patiesais stāsts ir liela režisora veiksme un filmai bija jābūt, kaut pārējie ģimenes locekļi, īpaši māsa un mamma, nav bijuši sajūsmā par šādu ieceri. Uz kāda apkrāpta noguldītāja jautājumu, vai nevajadzētu filmu par apkrāpto cilvēku likteņiem, režisore atbild, ka vēlme iekļaut šo cilvēku domas filmā ir bijusi, bet nav bijuši gribētāji. Tāpat arī otrās sērijas par tēva atgriešanos visticamāk nebūs. Filmas beigās attēlotais tetovēšanas akts gan esot maza viltība, bet piedošana tēvam ir īsta un neviltota. Piedāvājam videoieskatu sarunā ar režisori un filmas operatoru pēc filmas seansa
Pārpildītajā zālē pēc seansa režisore atklāja, ka nešaubīgi, Malaizijā apciemotais cilvēks tiešām ir viņas tēvs- pirms vairāk kā 15 gadiem ar noguldītāju miljoniem pazudušais TOP bankas baņķieris, Boriss Osipovs. Bijušajam baņķierim juridiski Latvijā nekas nedraud- pārkāpumiem, ja tādi bijuši, iestājies noilgums, un dodoties uz Malaiziju, Ievai bijusi cerība atvest viņu mājās, bet nu cerības laikam zudušas. Gan tāpēc, ka tēvs to nav gribējis, gan tāpēc ka viņš atrodas psihiatriskajā klīnikā pamatoti. To režisore apzinoties skaidri. Filma ir emocionāla un saistoša gan sižeta, gan tieši personīgo attiecību dēļ. Tieši fakts- meitas filma par tēvu- sola filmai panākumus arī starptautiskajā tirgū un festivālos. Festivālu saraksts jau esot sastādīts. Režisore neslēpj- patiesais stāsts ir liela režisora veiksme un filmai bija jābūt, kaut pārējie ģimenes locekļi, īpaši māsa un mamma, nav bijuši sajūsmā par šādu ieceri. Uz kāda apkrāpta noguldītāja jautājumu, vai nevajadzētu filmu par apkrāpto cilvēku likteņiem, režisore atbild, ka vēlme iekļaut šo cilvēku domas filmā ir bijusi, bet nav bijuši gribētāji. Tāpat arī otrās sērijas par tēva atgriešanos visticamāk nebūs. Filmas beigās attēlotais tetovēšanas akts gan esot maza viltība, bet piedošana tēvam ir īsta un neviltota. Piedāvājam videoieskatu sarunā ar režisori un filmas operatoru pēc filmas seansa
Vērtējums: –
