Pabeigta Daniila Silova debijas spēlfilma “Tā saucamā mīlestība. Sarkanais”
Pabeigta Daniila Silova debijas spēlfilma “Tā saucamā mīlestība. Sarkanais”, kas ir pirmā no trim jaunas Latvijas kinotriloģijas “Tā saucamā mīlestība” daļām. Pēc pirmizrādes 22. jūlijā kinoteātrī “Splendid Palace” pagaidām gan vēl slēgtam kinoļaužu lokam tā dosies iekarot pasaules kino festivālus, bet radošā komanda turpinās darbu pie atlikušajām divām triloģijas filmām.
Filmas “Tā saucamā mīlestība. Sarkanais” filmēšanā piedalījās labi zināmi aktieri gan no Krievijas, gan Latvijas: Andrejs Mironovs-Udalovs, kurš ir slavenā krievu aktiera Andreja Mironova mazdēls, Anna Glaube – krievu teātra un kino aktrise, kā arī pašmāju teātra un kino aktieris Maksims Busels, kurš vairākas sezonas atzīts par labāko Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieri.
Filmas uzņemšana tika uzsākta 2019. gadā un to bija iecerēts pabeigt jau pērn, taču pandēmija šos plānus izjauca. Šogad tika piefilmēts vēl trūkstošais materiāls, pabeigta montāža un darbs pie filmas skaņu celiņa.
Režisors Daniils Silovs kino jomā debitēja 2016. gadā, kad viņa darbs “Vienreizējā” tika nominēts “Lielā Kristapa” balvai kā labākā īsfilma. “Tā saucamās mīlestības” producente un otrā režisore ir Jūlija Kova, kura karjeru sākusi, strādājot spēlfilmu, seriālu un mūzikas klipu uzņemšanas laukumos dažādās valstīs līdz īpaši pievērsusies tieši mūzikas video režisēšanai.
Filmas galvenais operators ir Makars Borisovs, kurš piedalījies vairāku spēlfilmu, kā arī daudzu mūzikas video un reklāmas klipu tapšanā. “Tā saucamā mīlestība” Makaram ir otrā kopdarbības pieredze ar Daniilu Silovu, jo viņi sastrādājās arī īsfilmas “Vienreizējā” tapšanas procesā.
“Tā saucamā mīlestība” ir trīsdaļīga spēlfilma, kuras katrā daļā stāstīts par kādu konkrētu pāri. “Sarkanais” ir vienkārša dialogu filma par mīlestību, vai drīzāk par to, kā mīlestību saprot mūsdienu paaudze. Galvenie varoņi ir jauni, romantiskā mīlestībā vīlušies cilvēki banālā un vienreizējā “Tinder” randiņā bez mazākās cerības uz kaut ko nopietnu un patiesu.
“Vai digitālajā pasaulē vēl ir vieta mīlestībai, lai arī šķiet, ka nekas cits bez nemitīgas satura maiņas un “laikošanas” nav atlicis?,” jautā tās režisors. “Man šķiet, ka Latvijas kino nav pietiekami daudz vienkāršu un vieglu filmu, filmu bez politikas, bez liekas drāmas. Es vēlējos uztaisīt tieši tādu filmu – vieglu un nemuļķīgu, filmu par cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām. Kino, kas būtu saprotams ikvienam skatītājam gan Latvijā, gan Krievijā, Ukrainā vai Francijā, jo galvenā universālā tēma, kas mūs vieno, ir mīlestība. Un, protams, tas viss tapis uz mūsu skaistās galvaspilsētas fona, kas ir pelnījusi, lai skatītāji to redzētu visā pasaulē.”
