Viedoklis: "Straumes" panākumi ir piemirsto cilvēcības pamatvērtību atgādinājums
Portāla Epadomi redakcija saņēma pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu autora Jāņa Ūdra viedokli par latviešu radītās animācijas filmas "Straume" milzīgajiem panākumiem pasaulē. Publicējam Jāņa Ūdra pārdomas pilnā apjomā
Latvijas animācijas filma "Straume" ("Flow") saņēmusi "Zelta globusu".
Kad Dita Rietuma Latvijas TV šo sasniegumu salīdzināja ar Latvijas iziešanu kosmosā, man sirdī ieskanējās Renāra Kaupera dziesmas vārdi:
“Kā vectēvs turēšos pie pleca
Tam mazdēlam, ko stārķi nes
Mēs kopā dzirdēsim reiz ziņās par to,
Ka pirmais latvietis nokāpj uz Mēness.”.
Jā, latvietis reiz nokāps uz Mēness, par to rakstu savā jaunajā grāmatā. To pieredzēs mani mazdēli Matīss ar Rasmusu, un pieredzēšu es no debesīm, turēdamies pie sava stārķu nesto mazdēla pleca!
Bet ar savu lielo dzīves pieredzi man arī jānovēl, lai kāds mums dažkārt raksturīgajā jūtu svārstīgumā un spriedumu paviršībā nemet akmeni, ja “Straume” nedabūs šajās dienās tik bieži piesaukto “Oskaru”. Atcerēsimies, ka par “Oskaru” lems ne vien intelektuāļi, bet arī naudas maisu pulks, kas investējuši Holivudā un balsos par savām dividendēm. Bet mūsu Latviju apdzīvo dažādi cilvēki, vai brīnums, ka līdzās nācijas prieka vilnim sociālajos tīklos izpaudušies arī pa kādam nopulgotājam, kam tautiešu panākums rūgtāks par vērmelēm. Dzīvs vēl okupācijas gados ģenētiski iemantotais servilisma gars, tagad Latvijas nopulgotāju armijai pievienojusies arī Krievijas psiholoģiskā kara provokatori, kuru insinuācijas dažkārt tālāk tiražē dažs labs pamuļķāks bāleliņš.
Paldies Latvijas televīzijai, kas “STRAUMES” triumfa dienā intervēja “ZELTA GLOBUSA” ieguvēju vecākus! Jo “Zelta Globusa” puišu panākums ir arī vecāku liels nopelns! Īpašs sveiciens Amerikā augušajam kolēģim Jurim Kažam, kurš savu Tēvzemes mīlestību apliecinājis, atgriežoties Latvijā un ieaudzinot to savam dēlam.
Otra mana spēcīgākā izjūta līdzās priekam ir gandarījums, ka izcilais nopelns ir jaunās paaudzes pienesums Latvijai. Žēl, ka to nepieredzēja mūsu animācijas kino ciltsmāte Roze Stiebra un vecmeistars Arnolds Burovs. Bet iespējams, ka no debesīm redzams pat labāk.
“Straumes” “Zelta globuss” ar spilgtu lappusi ieies mūsu nacionālāk kino vēsturē, un jācer, ka tas kaut uz brīdi atmodinās mūsu pašapmierinātībā aizsnaudušos politiķus, liekot saprast, ka latviešu kino nedrīkst turēt pabērnu lomā. Jauno gada budžetu stiķējot, mūsu runasvīri sevi apliecināja kā veiklus (nenopelnītās) naudas pārdalītājus, un dažkārt tas varētu būt risinājums. Piemēram, samazinot “Rail Baltica” nejēgu astronomiskās algas par labu mūsu kino attīstībai. (Varbūt maksāt viņiem minimālo algu – ar noteikumu, ka NEKO NEDARA. Tas mūsu valstij izmaksātu daudz, daudz lētāk).
Kino teorētiķi tagad analizēs “STRAUMES” pānākuma atslēgu, un tas būs vērtīgs ieguldījums LATVIEŠU KINO attīstībā. Bet savs viedoklis var būt katram latvietim, kas dzīvo līdz savu tautas brāļu panākumiem. Manuprāt, “Straumes” autori Holivudas miljardu rutīnu caursita ar senseno, tagad aizmirsto vērtību - cilvēcīgas līdzjūtības un izpalīdzības - atgādinājumu. Un ar šokējošo patiesību, ka šīs CILVĒCĪBAS pamatvērtības jāatgādina mūsu mazajiem brāļiem..
Man jādomā, kā “Straumes” talantīgo autoru prātā vai sirdī ienāca šī ģeniālā atslēga - cilvēcības atgādinājumam caur zvēriņu tēliem un valodu. Man liekas, tā bija intuīcija. Bet intuīciju izcilais teologs Juris Rubenis kādas manas grāmatas ievadā definē par veidu, kā Dievs vada cilvēku. Šī atziņa cieši sasaucas ar Rīgas Lutera draudzes mācītāja Linarda Rozentāla vārdiem nupat Ziemassvētkos Torņakalna baznīcā:
“Pasaule ir Dieva gaidās. Bērna gaidās, jo šajā pasaule Dievs atklājas kā bērns un nekā citādi, un nekad ne citādi. Pasauli glābj bērns. Un tas notiek tad, kad mēs otrā ieraugām šo bērnu.. Ieraugām otru tādu, kāds viņš bija, kad bija vēl bērns. Pavisam mazs bērns. Pirms visa, kas bija, notika, sākās. Pirms visiem ievainojumiem un sasniegumiem... Kad ieraugām otrā bērnu, mēs sākam viens otrā raudzīties Kristus acīm. Tad nolaižas zobens un dzēlīgā piezīme, tad atslābst vaibsti un pārmetošais skats. Tad mainās viss, kas mainīties var. Varbūt tas arī ir Dieva klātbūtnes mirklis...”
Varbūt... Atceroties Andri Slapiņu, Juri Podnieku, Mārtiņu Braunu, Leonu Briedi, Albertu Belu un citus izcilus latviešu patriotus, ko man bijusi laime pazīt, nāk prātā bērnišķais patiesums viņu acīs – joprojām kā bērnam plati atvērtās pasaulei un cilvēkmīlestībai. Gadi bija nesuši klāt aizvien jaunas zināšanas un atziņas, bet bērnišķi tīrais kodols palicis.
Kāds ieguvums mūsu valstij un nācijai būtu šādi – Latvijas un līdzcilvēku mīlestībā patiesi valstsvīri un sievas! Bet devalvējot šīs cilvēka gaišākās izjūtas politiskā konjunktūrā un augstās algās, karjera izrādās vien tuvredzīga rutīna, kas stihiski rod izpausmi folkloras cienīgās vārdu “pērlēs” ( “Nothing special” , “Neaizrijies! Neapvemies!”...)
Acīmredzot pats aktuālākais vēlējums mums, katram latvietim tagad, pēc 6. janvāra panākuma varētu būt – apzināties mūsu nācijas bezlimita apvāršņus un būt to cienīgiem!
Raksta autors: Jānis Ūdris
