Valmieras teātrī uzved Mariusa fon Maienburga “Apjukumu”
Valmieras drāmas teātrī Viesturs Meikšāns pirmoreiz latviešu profesionālajā teātrī uzved ievērojamā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugu „Apjukums”. Tai nav pārstāstāma sižeta – luga ir plūstoša ainu virkne, kuras dalībnieki nepārtraukti maina savu identitāti. Viesturs Meikšāns ir izrādes režisors un scenogrāfs, radošajā komandā strādā arī kostīmu māksliniece Ieva Veita, horeogrāfe Linda Mīļā un gaismu mākslinieks Krišjānis Strazdīts, lomās – aktieri Elīna Vāne, Māra Mennika, Mārtiņš Meiers un Imants Strads. Pirmizrāde paredzēta 21. novembrī.
Ar šo izrādi Valmieras teātrī atgriežas režisors Viesturs Meikšāns, un luga tiek uzvesta viņa paša tulkojumā. Tas visnotaļ saskan ar lugas autora principiem, kurš, būdams Berlīnes teātra Schaubühne am Lehniner Platz pastāvīgais dramaturgs, sagatavo laikmetīgus un tieši konkrētam uzvedumam atbilstošus pārcēlumus arī visiem klasiskās literatūras un dramaturģijas tekstiem. “Tā nav mums ierastā dramaturģija ar noteiktu un saprotamu sižetu,” saka režisors un lugas tulkotājs. “Maienburga izpratnē par teātri galvenais jēdziens patiešām ir – apjukums. Viņš raksta par rietumu kultūras cilvēku, kuram pilnīgas brīvības un individuālo vērtību pārbagātībā ir zudusi jebkāda koordinātu sistēma un spēja orientēties pasaulē. Vilciens ir nogājis no sliedēm, bet tās jau tepat kaut kur ir.”
Mariuss fon Maienburgs (Marius von Mayenburg, dz. 1972) ir viens no mūsdienu Rietumu drāmas spilgtākajiem autoriem, kura daiļrade Latvijā nav gandrīz nemaz zināma. Viņš pieder pie paaudzes, kas vācu un drīz vien arī pārējās Eiropas teātrī ienāca pēc Berlīnes mūra nojaukšanas un Vācijas atkalapvienošanās, un kaut kāda divdabība, pretpolu vienlaicīga redzēšana raksturīga arī Maienburga rakstības veidam. Viņa lugās spēcīgi jūtama absurda dramaturģijas ietekme, taču no tās klasiskajiem darbiem atšķiras ar vienlaikus konstruktīvu un nevērīgi rotaļīgu attieksmi pret eksistences problēmām. Viņš lugās „Ugunsseja”, „Akmens”, „Apjukums” u.c. izvirza nopietnus un pat skarbus jautājumus, taču atbilžu meklēšana var būt rotaļīga, bezbēdīga un pat neprātīgi jautra. “Tas ir ļoti tipiski vācu mūsdienu dramaturģijai,” skaidro Viesturs Meikšāns. “Tā runā ar skatītāju tieši, pat vienkāršoti. Un man patīk šī vienkāršība, jo ar mani runā kā ar draugu. Tu esi atnācis ciemos pie čoma, un starp jums valda vienkāršība un sirsnība.”
