Galvenais dzīvē ir neapstāties un vienmēr būt apritē

Vai atminies pirmo reizi, kad rokās turēji saksofonu? Kad un kur tas bija?
Pirmoreiz tas notika, spēlējot Jēkabpils 1. vidusskolas pūtēju orķestrī „Vitamīns”, ko vadīja Harijs Zdanovskis. Tas bija aptuveni pirms 15 gadiem.
Īpašais šajā notikumā bija tas, ka tobrīd gaidīju – nez kā tas instruments skanēs, kad es to spēlēšu.
Vai jau mūzikas skolā zināji, ka tieši mūzika ir tavs aicinājums?
Sākumā mūzikas skola neizraisīja īpašu prieku, jo mācījos spēlēt instrumentu, kas man nepatika. Tā bija vijole. Agrāk nebija tādu iespēju apgūt saksofona spēli, kā tas ir tagad. Mūzikas skolai šāda instrumenta nemaz nebija.
Tad mācīšanās mūzikas skolā izraisīja riebumu un nepatiku.Tika kavētas nodarbības, beigās es tā arī nepabeidzu vijoles klasi. Pēc pāris gadiem, 1995.gadā dzirdot grupu „Time after Time”, kas tajā laikā bija iemantojusi popularitāti Latvijā, saksofona spēle mani aizrāva. Arī mūzikas stils – Acid Jazz, Soul, Blues.
Pievērsties mūzikai jau no mazotnes – kā ideja tā bija?
Savā ziņā tā bija vecāku ideja – apgūt kādu instrumentu un sevi pilnveidot muzikāli.
Ko tu domā, redzi, jūti, kad spēlē saksofonu?
Uzstājoties es vispirms „saaugu” ar savu instrumentu. Spēlējot es ļoti daudz vizualizēju. Lai būtu laba uzstāšanās, ir jābūt spējai koncentrēties un atrast cilvēku grupu, kas mēģina noķert manu domu lidojumu. Tas ir ļoti svarīgs moments katram mūziķim.
Kuri ir, tavuprāt, labākie un lielākie sasniegumi?
Viens no maniem sasniegumiem ir projekta „Soul Emotion” pirmā diska izdošana, kas bija iespējams, pateicoties Jēkabpils domei un labiem draugiem, kas palīdzējuši diska tapšanā. Albumā atrodamās dziesmas tiek atskaņotas arī Čehijas un Ungārijas radio stacijās. Tāpat mūsu dziesmas var iegādāties „iTunes” un „Beatport” interneta veikalos.
Būtisks sasniegums man ir arī studijas un meistarklases sevis pilnveidošanā, kuras esmu pabeidzis. Nu jau varu pievērsties komponēšanai, varu arī jau domāt par sava solo albuma izdošanu, kura izveidē piedalītos arī mūziķi no citām pasaules valstīm.
Pie saviem sasniegumiem vēlos arī minēt grupas „Soul Emotion” albumu „Someone like you „, kas tiks izdots šogad. Tā izveidē piedalījušies arī mūziķi un producenti Andrejs Emeljanovs un Djs Uvis, ar kuru esam uzstājušies dažādos klubos un festivālos.
Šī mērķa piepildījums man ir kā tādas durvis uz kaut ko jaunu, idejām bagātu. Galvenais dzīvē ir neapstāties un vienmēr būt apritē.
Kas ir tavs nākotnes mērķis, kādi plāni tuvākajam gadam?
Par nākotnes mērķiem ir grūti teikt, savu nākotni cenšos neplānot, jo aiz katra pagrieziena var būt kāda jauna iespēja. Jāprot to īstajā laikā un vietā saredzēt.
Tavi vecāki ir mediķi. Vai šajā sakarā bija kaut kas īpašs – piemēram, tava veselība tika uzraudzīta vairāk nekā citās ģimenēs?
Mani vecāki, mediķi savā ziņā arī ir mākslinieki. Viņiem jāparāda visaugstākā klase, bez liekām improvizācijām. Man ir paveicies. Pat ļoti. Vecāki manu lēmumu pievērsties profesionālajai mūzikas karjerai vienmēr atbalstīja, ja vajadzēja - sniedza labu padomu. Tas ir liels ieguvums, ka ģimenē ir kas tevi saprot un saredz tavu potenciālu. Tad rodas ticība pašam sev.
Tava māsa kļuvusi par nu jau Latvijā labi pazīstamu aktrisi – vai lepojies ar viņu?
Dārta Daneviča. Man ir prieks, ka viņa beidzot ir atradusi savu ceļu, pa kuru ejot var izpausties. Pirms tam viņa mācījās jurisprudenci, kas tā īsti nav bijusi viņas sirdslieta. Citādi mēs viens otru atbalstām, apmeklējam viens otra pasākumus, koncertus un ne tikai.
Kuri cilvēki tev ir snieguši vislielāko atbalstu tavā profesionālajā izaugsmē?
Cilvēks, kurš man ir devis atspērienu manā muzikālajā karjerā, ir Harijs Zdanovskis. Pie viņa man aizsākās pirmās muzikālās gaitas pūtēju orķestrī „Vitamīns”. Vēlāk, jau pie mūziķa un pasniedzēja Denisa Paskeviča, tiku ievests dziļāk mūzikas pasaulē. Viņš arī mani iepazīstināja ar vairākiem ļoti populāriem mūziķiem.
Ko tev nozīmē Jēkabpils? Vai tā vēl aizvien tev ir tuva pilsēta, vai tomēr dzīve Rīgā ir tevi atsvešinājusi no šīs vides?
Jēkabpils pilsēta man vienmēr saistīsies ar bērnības notikumiem un skolas gaitām, kā arī ar draugiem. Dzīve ir mainījusies, esot Rīgā. Ja vēlos tikt ārā no rutīnas, atbraucu uz Jēkabpili.
Kā tu sevi redzi pēc 10 gadiem?
Pēc 10 gadiem? Interesanti... Laiks skrien tik ātri... Pašreiz vēlos pierādīt sevi mūzikas jomā. Tā, lai ne tikai Latvijā zināmi cilvēki novērtē manu talantu, bet arī ārzemēs esošie. Katra mūziķa sapnis ir koncertēt vairākās pasaules valstīs.
Tev pašreiz norit visai aktīva sabiedriskā dzīve, tiec aicināts uz daudziem pasākumiem, kur apgrozās slavenības. Kā tad ir ar tām latviešu slavenībām?
Runājot par Latvijas mēroga slavenībām, negribu teikt neko sliktu. Lai paliek katra paša ziņā vai masu mediju rokās, kas alkst uzrakstīt kaut ko „asu”. Man labi draugi ir mūziķi, ar kuriem es komunicēju un kas novērtē manu „es”.

Elīna Elste,
speciāli žurnālam „Vērtīgs”