Radīšanas brīnums pasaku dārzā. Intervija ar mākslinieci Anitu Paegli

Andris Teikmanis: Mākslinieka ceļš līdz savai vizuālai valodai nav vienkāršs. Kas noteica izvēli par labu ilustrācijām? Kurā brīdī sajuti, ka tas ir tavs ceļš?
Anita Paegle: Bērnībā man patika skatīties grāmatas, no sākuma tikai skatīties, un, jo biezāka bija grāmata, jo labāka. Tomēr tajos laikos bija biezas grāmatas un maz ilustrāciju. Es šķīru lappuses un gaidīju un arī sagaidīju skaistās bildītes. Pēc tam sākās izkrāsošanas periods.

AT: Grāmatu uzlabošana?
AP: Jā, bija sajūta, ka tām ir jābūt skaistākām. Ja melnbaltā ilustrācijā bija uzzīmēts ķirsis, tad man to vajadzēja izkrāsot rozā vai sarkanu. Tad sāku zīmēt pati savas mazās grāmatiņas. Sešu gadu vecumā man bija manas pirmās grāmatiņas, kuras māmiņa sašuva kopā. Pēc tam skolā par grāmatām nedomāju līdz bija uzdevums ilustrēt pasaku. Tas bija skaisti. Jau mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas 8. klasē apzināti pārgāju no eļļas glezniecības tehnikas uz akvareļa glezniecību. Tā bija tehnika, kas atbilda tam, ko es varētu un ko es gribētu. Šajā laikā arī saņēmu pirmo uzdevumu veidot grāmatu ilustrācijas.

AT: Kurā brīdī parādījās tie mākslas tēli, kurus zīmējot tu saprati, ka tie ir tavi tēli, Rozentāla skolā vai Mākslas akadēmijas studiju laikā?
AP: Tēli parādījās agrāk. Jau skolas pirmajās klasēs. Pēc tam es tos aizmirsu, tie bija pazuduši daudzus gadus, es tos meklēju un tad atradu.

AT: Tā varētu būt laimes un piepildījuma sajūta. Parasti cilvēkiem ar grūtībām izdodas atcerēties tikai fragmentus no savas bērnības, bet atgriezties pie bērnības zīmēšanas un zīmējumu sajūtas, tas varētu būt īpašs garīgs piedzīvojums.
AP: Tā ir, tie tiešām ir īstie vārdi. Tas ir tā, ka tu zīmē, pārbaudi kompozīciju, viss, liekas ir kārtībā, un tomēr kaut kas trūkst. Izstādē ir redzami iesākti un nepabeigti darbi. Nav bijusi nepieciešamā sajūta tos pabeigt. Tu turpini meklēt, zīmēt nākošo un vēl vienu nākošo, un tad tu atrodi kādu detaļu, kas visu atrisina, un vari pabeigt darbu.

AT: Attiecības starp tekstu un attēlu ir sarežģītas, kā rodas tēli? Kas kalpo par pirmo iedvesmas avotu?
AP: Lasot tekstu, it kā jau domās tas tiek uzzīmēts. Es iedomājos tēlus, un pēc tam es tos meklēju dzīvē, meklēju arī to vietu, kuru iedomājos. Meklēju arī tos cilvēkus, kurus esmu iecerējusi izmantot, zīmējot savus tēlus, jo man patīk, ka maniem tēliem ir pazīstamu cilvēku sejas un ka tas viss notiek pa īstam. Lasot tekstu, jūtu, redzu darba kompozīciju, pēc tam meklēju īsto vietu, detaļas.

AT: Gara acīm tiek uzzīmēts mentālais attēls, kuru ir nepieciešams iedzīvināt?
AP: Jā, jā. Dažreiz tu lasi pasaku vai dzejoli, un tie brīži ir brīnišķīgi. Skatoties kaut kur ārā pa logu, roka zīmē, tā sajūta, tā kompozīcijas sajūta tajā brīdī ir nepārspējama. Tad paiet vairāki mēneši meklējot detaļas, rakursus un vietas. Ideja bija gatava trīs minūtēs, bet pēc tam vajag trīs mēnešus, lai to īstenotu.

AT: Lasītājs lasa tekstu un uztver ilustrācijas, kā saistītas tikai ar tekstu, bet, ja mēs redzam ilustrāciju kopumu, kā, piemēram, izstādē, mēs redzam, ka tā ir īpaša pasaule. Atšķirīgo pasaku un dzejoļu ilustrāciju pasaule ir savstarpēji saistīta ar saviem likumiem un loģiku, tā ir cita brīnumaina pasaule, kas eksistē paralēli mūsu pasaulei. Kurā brīdī teksts rada šīs brīnumainās pasaules tēlus?
AP: Teksts uzreiz rada tēlus. Tos ir viegli atrast. Cita lieta ir grāmata kopumā. Tā ir jāveido tā, lai ilustrācijas būtu harmonijā. Vienlaikus brīnišķīgā nejaušībā un harmonijā. Īpaši, ilustrējot dzeju, ir jādomā par visiem dzejoļiem uzreiz.
Ja grāmatai nevajadzētu būt pa īstam, ja to nevajadzētu pabeigt un izdot, tad varētu zīmēt bezgalīgi. Jo ir dzejoļi, kuri, varētu teikt, vēlāk sauc, ka tie nav uzzīmēti. Es nemāku pateikt, kāpēc tie nav ilustrēti, iespējams, ka tie nav vienkārši aizmirsti. Tie ir atstāti cerībā, ka vēl kādreiz ar tiem izdosies sastapties. Tēli it kā gaida, lai es tos izvēlos vai arī tie izvēlas mani.
Ceļš līdz vienīgajam tēlam ir tik interesants. Daudzas skices, daudzi apzīmēti papīri un tad vienā stūrī tāda līnija. Tāda, kas tālāk no dažām citām līnijām, un tai blakus viens mazs purniņš, kas vēlāk paliek par centrālo tēlu tai grāmatā.
Turklāt grāmatā ir jāievēro arī cita kompozīcija, cita tēlu harmonija. Lasītājs pāršķir lappuses un tas notiek ātri. Tēliem ir jāpielāgojas.

AT: Tātad pašām ilustrācijām ir savs scenārijs, kas veidojas neatkarīgi no sižeta, kurš ir jāpavēsta lasītājam?
AP: Jā. Dažkārt kaut ko gribas uzzīmēt, bet grāmatā tam nav vietas. Liekas, ka tēli nesaprot, kāpēc viņiem nav tās vietas, un tad daudzi skumjie paliek ārpus grāmatas.

AT: Varbūt kādreiz ir jāuztaisa grāmata ar tiem tēliem, kas ir palikuši pāri? Kādi neuzzīmētie tēli biežāk paliek ārpusē – cilvēki, dzīvnieki vai putni?
AP: Kādreiz vairāk bija putni un dzīvnieki. Vispār vairāk zīmēju putnus un dzīvniekus, jo cilvēki jau ir visapkārt, bet tie mazie radījumi ir ikdienā neredzami.

AT: Kādi ir mīļākie tēli?
AP: Man patīk zīmēt mājas.

AT: Mājas?
AP: Jā, mājas. Mājām ir tik daudz noslēpumu. Tām ir logi un durvis. Aiz katra loga ir savs stāsts, kuru var izstāstīt cilvēciņi, kas tur dzīvo. Domāju arī par to, ka ar mājām viss kas var notikt. Varu stāvēt uz ielas stūra un tās zīmēt vērojot, kā mājas izskatās un kā tās mainās katru gadu.

AT: Tavā uzzīmētajā pasaulē nav izteiktu gaismēnu, nav nejaušību spēles. Tā ir ideju pasaule, ētiska pasaule. Ko tu dari, kad ir jāattēlo negatīvais varonis, ļaunais pasaku tēls?
AP: Nav pārāk daudz ļauno, kurus es zīmēju, turklāt viņi nav pavisam ļauni, viņi noteikti labosies. Ļoti grūti bija uzzīmēt ļaunos. Kādreiz zīmēju ļaunos bēdīgus, vēlāk niknus. Noslēpumainos varēju uzzīmēt, bet īsti ļaunos, nē.

AT: Kā tavas ilustrācijas uztver otra puse? Teksta autori? Rakstnieki, dzejnieki? Kā viņi vērtē tavu pasauli, jo tu radi citu, tekstam paralēlu pasauli, kurā ir daudzas detaļas, kuru nav tekstā?
AP: Parasti rakstnieki diezgan maz izsakās par tādām detaļām, jo darba procesā jau cilvēks neredz, kas tiek zīmēts viņa grāmatai. Kādreiz gribējās parunāt par savu darbu ar teksta autoru, tās tomēr ir divas dažādas pasaules.
Tāds kopdarbs bija ar Jāni Baltvilku. Man bija svarīgi uzprasīt Jāņa domas, un viņš teica, ka viņam viss patīk, ko es daru. Tas iedvesmojas un nomierināja. Jānis rakstīja par dabu. Sadarbojoties ļoti daudz uzzināju par putniem un par augiem. Jānis vaicāja, vai man patīk vārnas. Atteicu, ka sīkāki putni ar maziem knābīšiem un maziem spārniņiem man patīk labāk. Viņš bija vīlies, tik piemetināja, ka vārna ir gudrs putns, un daudz ko izstāstīja par vārnu dzīvi. Pēc tam sāku zīmēt vārnas. Tā sagadījās. Te vienā dzejolī, te otrā dzejolī. Tagad arī baroju vārnas parkā, un esmu iedraudzējusies ar vienu vārnu. Ļoti pūkainu, skaistu un gudru vārnu.

AT: Kurš teksts tevi uzrunā visvairāk? Kā tu izjūti tekstu?
AP: Sen neesmu ilustrējusi dzejoļus. Pasaku ritms ir lēnāks. Dzejolī notikumi ir aprakstīti tikai dažās rindiņās, un tam ir ātri jāatrod tēls. Turklāt bērnu dzejā varbūt arī visādi jociņi un pekstiņi. Lasot labu dzejoli, dažreiz neko negribas. Vari tikai lasīt un priecāties par to, tomēr tas ir arī jāuzzīmē. Citreiz izlasi dzejoli un liekas, ka viss ir skaidrs, bet uzzīmē zīmējumu un tas neiet kopā ar tekstu. Nav tāda harmonija. Kompozīciju var izdomāt, bet ir nepieciešamas detaļas.
Ja runā par dzeju, man patīk tumšie dzejoļi, kuros ir kāds ritms, dienas un nakts maiņa.

AT: Tumšie dzejoļi? Tas nozīmē, ka tu lasi dzeju un redzi tos krāsu toņos? Kā tieši vārdu ritms vai dzejoļa uzbūve rada krāsu asociācijas?
AP: Tas var būt arī dzejoļa notikums. Tas, piemēram, varētu būt nakts dzejolis, pa īstam nakts dzejolis, vai arī tajā varētu būt aprakstīts tas brīdis, kad tuvojas nakts. Kādreiz man likās, ka zīmēt dienu nav tik interesanti. Nakts pasaule likās daudz brīnumaināka, jo naktī cilvēki guļ un neredz brīnumus, kas rodas naktī.

AT: Vai, zīmējot ilustrācijas, arī veidojas stāsts?
AP: Arī ilustrācijā tu veido savu stāstu. Tu atrodi savu stāstu, un savā galvā vari to turpināt. Tad tu domā, kā bērni skatīsies un katrs ieraudzīs kaut ko. Tu veido savu stāstu, un tā tiešām ir brīnumaina laimes sajūta.

AT: Vai zīmējot tu redzi savu skatītāju? Vai tie ir bērni? Bērnu vecāki? Rakstnieki? Vai tu pati bērnībā?
AP: Jā, varētu teikt, ka viens no skatītājiem esmu es pati bērnībā un arī tagad. Tomēr gribētos, lai katrs, kurš skatītos uz manām ilustrācijām, varētu kaut ko atrast. Kādam tās atsauktu atmiņas, citam kaut ko no sapņiem. Pats interesantākais ir tad, kad, tiekoties skolās ar bērniem un rādot ilustrācijas, daži tajās pamana kaut ko tādu, par ko es domāju, ka tikai es to zinu. Bērniem dažreiz ir ļoti vērīga acs, un viņi uzdot tādus jautājumus, kas liecina, ka viņi ir atraduši manu noslēpumu.

AT: Tātad tu citreiz ieliec ilustrācijās kādu slepenu vēstījumu?
AP: Jā, tieši slepenu. Ja kāds to atrod, tad tā ir kā balva vērīgam skatītājam.

AT: Vai tu atklāj to bērniem, ka viņi ir atraduši kaut ko slepenu?
AP: Jā, es to parasti viņiem pasaku un arī pajautāju, kā tu to pamanīji?

AT: Kopš renesanses laikiem mākslinieki ir savā pasaulē ievietojuši arī sevi. Vai arī tavā mākslā var atrast tevi?
AP: Jā, iespējams, ka ir tie klusie vērotāji, kuri stāv aiz zāles stiebra, tie varētu būt es. Vai arī, piemēram, meitene, kas sēž uz magones stiebra. Manas bērnības vasaras ritēja pļavā starp magonēm. Domāju, kā tas ir - sēdēt uz magones kāta, un tad savā mākslā es to piedzīvoju pa īstam. Mākslinieks jau ir iekšā savā mākslā, tas ir it kā skatīties uz sevi no brīnumu spoguļa.

AT: Kurā brīdī rodas radīšanas brīnuma sajūta? Kad darbs ir pabeigts vai kad rodas pirmais tēls?
AP: Brīnuma sajūtai ir jābūt visu laiku. Tai jābūt klāt, kad tu sāc darbu, kad tu to turpini. Ilustrāciju zīmēšana var ilgt vairākus bezgalīgus mēnešus, un tad, kad darbs ir pabeigts, atkal ir jābūt brīnuma sajūtai. Tad var pārbaudīt, vai tas ir izdevies. Ir jābūt brīnuma sajūtai, un, ja tā ir, tad darbs ir izdevies.