“Pilsēta pie upes” nonāk kinoteātru repertuārā
Ceļu pie skatītājiem uzsākusi Viestura Kairiša jaunā spēlfilma, vēsturiskā attiecību drāma “Piļsāta pi upis / Pilsēta pie upes”. No 17. janvāra filmu var noskatīties Latvijas kinoteātros, vairākos no tiem paredzēti speciālseansi ar radošās grupas piedalīšanos. Filmas pirmizrādē režisors Viesturs Kairišs par pabeigto darbu uzrunā skatītājiem teica: “Šie ir pieci gadi no mūsu no dzīves, kuru mēs vērtējam augstu, un visu esam darījuši augstākajā intensitātē un pēc labākās sirdsapziņas.”
Turpmākajās dienās skatītājiem dažādās Latvijas pilsētās būs iespēja pirms filmas satikt filmēšanas grupu un aktierus. Vēl šonedēļ īpašie seansi notiks Vidzemē:
17. janvārī pl 19:30 Siguldā, kinoteātrī Lora,
19. janvārī pl. 14:00 Valmierā, Kino Gaisma,
19. janvārī pl. 17:00 Cēsīs, Vidzemes koncertzālē.
Nākamnedēļ, pirmdien, 20. janvārī, pl. 18:00 īpašais seanss — Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace.
Visa informācija par filmas seansiem septiņos Rīgas kinoteātros un daudzviet citur Latvijā atrodama filmas mājaslapā Filma "PILSĒTA PIE UPES"
10 interesanti fakti par filmu "Piļsāta pi upis"
1. Filmas scenārija pamatā ir trimdas rakstnieka Gunara Janovska daļēji autobiogrāfiskais romāns Pilsēta pie upes, kas sākotnēji publicēts turpinājumos trimdas laikrakstā Laiks 1989. gadā. Romānā aprakstīta Jēkabpils – pilsēta pie upes, kur rakstnieks vairākus gadus dzīvojis, strādājot par tulku. Tiesa, romānā pilsēta netiek nosaukta vārdā. Mūsdienu Jēkabpils neatbilda filmēšanas vajadzībām, tāpēc režisors Viesturs Kairišs filmas pilsētu izveido no vairākām Latgales vietām – filmas kadros redzama Krāslava, Rēzekne, Piedruja, Ludza, Varakļāni, Viļāni, filmēts arī Subatē, Jēkabpilī, Lielupē un Rīgā.
2. Filma tapusi piecus gadus, un tās uzņemšanā piedalījās vairāk nekā 2000 cilvēku. Īpaša loma filmā ir Latgales vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar lielu entuziasmu piedalījās filmēšanā gan +30° karstumā, gan -30° grādu aukstumā.
3. Galvenajā, māldera Anša lomā ir neprofesionāls aktieris, 25 gadus vecais Dāvis Suharevskis, kurš pats ir no Gaigalavas. Viesturs Kairišs Dāvi izvēlējās, jo viņš esot “pilnīgs tīrradnis”. Ikdienā Dāvis studē Rīgā ķīmiju un strādā uzņēmumā Madara Cosmetics. Filmēšanas procesu viņš salīdzina ar amalgāciju – uz alumīnija plāksnes uzpilinot dzīvsudraba sāļu šķīdumu, rodas ļoti interesanti veidojumi. “Apmēram tā arī jutos – aktieriem, režisoram, videi uz mani iedarbojoties, radās Anša loma,” stāsta Dāvis.
4. Filmas ekrāna laika divās stundās atainots viens no sarežģītākajiem laika posmiem Latvijas vēsturē, kad 20. gadsimta 30. un 40. gados īsā laika posmā nomainījās trīs varas: Ulmaņlaiku vietā nāca padomju vara, pēc tam nacistu režīms. Filmā atspoguļoti vēsturiski fakti, kas šajā laika posmā skāra visu Latviju – holokausts, deportācija, emigrācija, iesaukšana leģionā.
5. Filmas pamatvaloda ir latgaliešu, un šī ir tikai otrā tāda filma Latvijas kino vēsturē. Režisoram un filmas veidotājiem nolemjot, ka jāfilmē latgaliski un Latgalē, viss nostājies savās vietās – kļuvis skaidrs, ka filmai jābūt nepieradinātai, mazliet trakai, draiskai un ar Latgalei raksturīgu humoru. Tiesa, tā kā notikumi ataino laiku, kurā mainījās politiskās varas un Latvijā bija izteikti multikulturāla sabiedrība, filmā dzirdamas arī vairākas citas valodas: krievu, vācu, idišs un, protams, latviešu.
6. Viena no galvenajām lomā filmā ir kuģim. Tikko jauns režīms, tā Ansim darbs, jo jāmaina nosaukumi ne tikai ielām un uzrakstiem pie kabinetiem, bet arī kuģim. Sākumā tas ir Boltais guļbs, kā jau latgaliski pienākas, Ulmaņlaikā kuģis jāpārdēvē literāri pareizi – par Balto gulbi, pie sarkanajiem nosaukumu maina uz Krasnaja Avrora, bet, ienākot nacistiem, – Weisser Schwan.
7. Ar operatoru Gintu Bērziņu Viesturs Kairišs sadarbojies jau iepriekš, piemēram, spēlfilmā Melānijas hronika (2016). Slīpais horizonts filmā Piļsāta pi upis ir gan māksliniecisks paņēmiens, kas raksturo nestabilo un sašķobīto laiku, gan atsauce uz reiz netālu Vitebskā dzīvojušo, vēlāk pasaulslaveno mākslinieku Marku Šagālu (1887-1985).
8. Filmas māksliniece Ieva Jurjāne uzskata – kad apkārt ir īsti priekšmeti un radīta autentiska vide, arī aktieros notiek vajadzīgā transformācija. Gan Bernšteina veikals, gan Naigas tēva aptieka bija iekārtoti līdz pēdējam sīkumam ar dažādām autentiskām vai vēsturiskam izskatam maksimāli pietuvinātām lietām – bundžām, pudelītēm, kārbiņām, visu. Aptiekas vitrīnā bija ieliktas arī, piemēram... porcelāna acis, un nekas, ka filmā tās nav redzamas. Kā stāsta Dāvis Suharevskis, viņa varonis zina, ka tās tur ir, un tas, iejūtoties lomā, ir cīši svarīgi.
9. Filmas galvenais varonis Ansis ir mālderis, taču ambīcijas Ansim ir daudz lielākas – viņš grib būt mākslinieks. Anša mājās redzamo it kā viņa gleznu un zīmējumu patiesais autors ir mākslinieks Reinis Pētersons. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem filmā ir vecā ebreju tirgotāja Bernšteina portretam (lomā Gundars Āboliņš), jo tā radīšanā Ansis ierauga sev māksliniecisku virsuzdevumu. Bernšteina sievai Ciļai par moderno mākslu, kā redzam kādā komiskā epizodē filmā, būs ļoti īss komentārs.
10. Filmā izmantotā mūzika ir tikpat daudzveidīga, cik tālaika multikulturālā vide.
Šeit dzirdamas gan lietuviešu mūsdienu komponistes Justes Janulītes kompozīcijas, gan Tālis Matīss, Jānis Ivanovs, latgaliešu mūzika, klezmers – filmas muzikālā noformējuma autors Juris Vaivods paveica milzīgu darbu, piemeklējot skaņdarbus un tos aranžējot.
