Ērikam Kūlim jauns īsprozas krājums “Zemes telpa, jūras elpa”
Ir atgriezies laiks, kad latviešu rakstniecībā atkal pienācīgu vietu ieņem īsproza. Debitanti burtiski seko cits citam, taču arī profesionāļi nesnauž uz lauriem, un starp viņiem – Liepājas rakstnieks Ēriks Kūlis. Viņš gan nekad nav aizmirsis par vilinošo un vienlaikus nepieciešamo iespēju izteikties apjomā nelielajos žanros, publicējot tiklab stāstus, kā arī noveles. Jaunākais rakstnieka īsprozas krājums “Zemes telpa, jūras elpa” neapšaubāmi apliecina, ka Ē. Kūlis ir īstens reālisma meistars.
Patiesi pārsteidzoša ir jaundarbu tematiskā daudzveidība, vēstījuma noskaņu un intonāciju palete – no maigi ironiskas līdz tēvišķi skarbai, no karikatūriski groteskas līdz dziļi traģiskai, no viedas rezignācijas līdz zobgalīgam humoram. Rakstnieks jebkura cilvēka ikdienišķākajās gaitās arvien prot saskatīt kaut ko ievērības cienīgu – tādu, kas ir stāsta vērts. Viņš ir uzticīgs tiem ļaudīm, kuru ikdiena bieži vien paliek neievērota mūsdienu globālisma ēnā. Rakstnieka asredzīgais skatījums allaž rosina uz kritisku refleksiju gan par mūsu pagātni, gan šodienu, un šoreiz tā daudzkārt vedina domāt par sociāli nepievilcīgo patērētāja filozofiju un tās izpausmēm. Tas spilgti akcentēts arī grāmatas vāka zīmējumā (mākslinieks Toms Kalninskis).
Krājums nosacīti sadalās divās daļās. Pirmajā – “zemes telpā” – lasītājs ieskatīsies ļoti atšķirīgu dzīvju zīmīgos fragmentos: gan ar vientulību cauraustos, kādi nereti ir mūža nogalē, gan ar nepamatotām vēlmēm iekrāsotos, kādi bieži raksturo jaunu ļaužu gaitas un sapņus. Tomēr it visos tekstos rakstnieks ar dziļi personisku iejūtu runā par pretrunīgo ieguvumu un zaudējumu, esošā un šķietamā korelāciju. Zaudējumu ir vairāk, ja esi apjucis vērtību izvēlē. Tāpēc Vintijai jāatsakās no sava suņa, bet Olmāram – no motocikla. Turpretī dažkārt atteikšanās kļūst par nemanāmu soli pretī sirdsmieram, kā tālbraucējam šoferim Bernhardam un kā tam liepājniekam, kurš dodas pēdējā braucienā ar tramvaju. Notiek visādi, un nodrāztais sakāmvārds “katrs pats savas laimes kalējs” īstenojas, kaut gan ne vienmēr, ja ceļā uzrodas nejaušība sievietes veidolā, kā Vidvudam un Jorģim Vaibstiņam. Starp citu, rakstnieks joprojām saviem personāžiem radis īpašus personvārdus, ar ko viņi kaut vai šai ziņā ierakstās literatūras vēstures kurzemnieku federālajā teritorijā.
Savukārt otrajā krājuma daļā, kurā jūtama spēcīgā “jūras elpa”, Ē. Kūlis pievērsies visdažādākajiem likteņiem, kurus iespaidojuši lielie plašie ūdeņi, smagais darbs uz kuģiem un laiks. Šie prozas sacerējumi atgādina par dzīves dramatismu krietni nesaudzīgāk, vai tas būtu vaļu mednieka pēdējais reiss, vai viena diennakts, pavadīta uz zvejas kuģīša, vai negadījums Norvēģu jūrā. Taču vienlaikus – nu tieši tā, kā tas ir īstenībā! – atsvaram tiek dots arī gluži vai aušīgs komiskums. Jebšu jūra tomēr jokus nesaprot.
Stāstu un noveļu krājums “Zemes telpa, jūras elpa” ir divdesmit piektā Apgādā Zvaigzne ABC izdotā grāmata no visām piecdesmit, kurām autors ir aizvien denktais Kurzemes vīrs Ēriks Kūlis.
Pieejama arī e-grāmata.
