Zolitūdē kritušo piemiņai uzcelsim piemiņas memoriālu vienaldzībai
Latvija sēro, jau 54 cilvēki iznesti no Maximas drupām miruši. Sadragāti simtiem un izmainīti tūkstošiem cilvēku likteņi. Tiek pabeigti glābšanas darbi, skan līdzjūtības vārdi, deg svecītes, atcelti izklaides pasākumi. Mediji raksta, rāda un atskaņo praktiski tikai ar traģēdiju saistītas lietas. Internetu piepilda līdzjūtības vārdi- tie ir jāsaka, viss pareizi, tikai, visticamāk, mēs viņus rakstam viens otram. Māc šaubas, vai mirušo paši tuvākie cilvēki šajās dienās maz iedomājušies ieslēgt datorus. Ja nu vienīgi cerībā uzzināt, ka noticis kāds brīnums. Arī piemiņas memoriāls gruvešu vietā ir laba ideja, bet labāko pieminekli alkatības drupās dzīvību zaudējušajiem mums tieši šobrīd vajadzētu celt katram savā galvā. Pieminekli vienaldzībai
Tikai un vienīgi masveida vienaldzība, nevēlēšanās vai nemācēšana pieprasīt, pamazām, bet mērķtiecīgi audzējusi alkatības, mantrausības un visatļautības augoni- sērgu, kas iedzīvojusies un kļūst par dzīves virzītāju. Jebkuriem līdzekļiem- jo šeit viss tiek piedots. Ja ne piedots, tad nesodīts noteikti.
Skatoties un klausoties nevainīgo un perfekto ekspertu un amatpersonu vāvuļošanu un bumbas spārdīšanu vienam pie otra, ir pilnīgi skaidrs, ka arī šajā gadījumā tiks izdarīts viss, lai vainīga būtu kāda anomāla zemestrīce 800 km dziļumā tieši zem traģēdija vietas vai strādnieks/ bruģētājs, kurš vienas smilšu ķerras vietā bezatbildīgi nolicis trīs.Tā teikt- katram klāt neizstāvēsi. JA MĒS NEPIEPRASĪSIM ATBILDĪBU VISAUGSTĀKAJOS LĪMEŅOS, TIEŠI TĀ ARĪ BŪS. KĀ VIENMĒR
Stāsts ne tikai par šo traģēdiju. Tas ir stāsts par attieksmi pret visiem acīmredzamo alkatību, visatļautību un iedibināto sistēmu, kas atļauj palikt nesodītam. Parasti smagākais sods ir atbrīvošana no amata, kas paredz milzīgu kompensāciju vai izslēgšana no partijas. Mēs pierādījām, ka varam pieciest algu apcirpšanu un padarījām savus kalpus par pasaules klases politiķiem- veiksmes stāsta varoņiem. Tagad ir laiks pieprasīt algu- nekavējoša vainīgo sodīšana. Un ne tikai par šo traģēdiju- bet par sistēmas izveidi un uzturēšanu. Juridiski tas visticamāk, nav iespējams, jo likumdošana ir sakārtota pietiekami slīpēti, bet neļaut sevi turpināt nodot un, latviski sakot, čakarēt, mēs varam.
Ja ne piketēt, streikot un mētāt bruģi, tad domāt un vērtēt gan. Traģēdijas laika viens no lielākajiem runātājiem ir Rīgas Domes prieksēdētāja vietnieks, pēc vēlēšanu rezultātiem spriežot, Rīgā mīlētais Andris Ameriks, kurš LTV studijā bargi apsolījis atrast vainīgos gan šajā traģēdijā, gan būvniecības sistēmā kopumā. Diskusijā tiek pieminētas entās inspekcijas, būvvaldes un kontrolētājinstitūcijas, kas sadibinātas Rīgas Domē. Un tās visas sola pārmācīt cilvēks, kurš visaugstākajos amatos Rīgas Domē darbojies desmit un vairāk gadu- parakstījis, apstiprinājis, virzījis un bijis lietas kursā par visu, kas notiek naudīgākajās Rīgas komitejās. Cilvēks, kurš visu parakstījis, bet nekad neparko nav atbildējis. Un ja mēs nepieprasīsim- neatbildēs arī šoreiz. Un viņš būs cilvēks, kurš turpinās parakstīt dokumentus, lai pēc kārtējā skandāla atkal meklētu vainīgos kādā no sadibinātajām institūcijām. Atradīs- institūciju reorganizēs vai likvidēs. Un viss turpināsies.
Šodien neparasti skarbi ierunājies arī Latvijas prezidents. Kā savējais. Gribētos, lai viņš tāds būtu. Vai ir pamats ticēt? Vai pats nav bijis klāt nopeltās sistēmas būvniecībā? Vai pats to nekad nav izmantojis? Vai mēs zinām, kā mūsu prezidents ticis pie turības? Cerams, ka mums tas nav vienalga. Vienaldzība sēru dienās jāapglabā. Lai daudzās nāves nebūtu tik nejēdzīgas.
Maximas ēka Zolitūtē sabruka alkatības dēļ, tāpēc labākais piemineklis drupās kritušajiem būtu mūsu apņemšanās nebūt vienaldzīgiem un pieprasīt. Pieprasīt tiem tur augšā sēdošajiem nebūt alkatīgiem, pieprasīt sodīt par alkatību tos, kas tiešām vainīgi- tos, kas apstiprinājuši, parakstījuši, nopelnījuši.
