Inkins: Mūsu iedzimtais grēks - esam nekritiski pret to, ko mums rāda un stāsta

Nevaru apgalvot, ka Latvijā opozīcija ir daudzskaitlīga. Šai rakstā nevēlos diskutēt par to, kas vispār ir opozīcija, kuri no tā sauktās opozīcijas atšķiras no pozīcijas tikai ar to, ka ir palikuši ārpus strīpas. Gribu parunāt par būtību, ielūkoties problēmā un rast tai risinājumu.

Jautājums ir – kāpēc opozīcija nespēj būt vienota, kāpēc nespēj izvirzīt vienu līderi un kāpēc tās darbība ir tik neefektīva. Uzsvēršu, ka bieži darbības nav vispār, ir tikai pozēšana: Es jau neesmu tāds, kā visi citi...

Gan pozīcija, gan opozīcija nāk no tautas, pārstāv tautu un atgriežas tautā. Politikā iesaistītos nevar nodalīt no tautas un pat tie, kuri neiet balsot – arī balso. Viņi balso par tiem, kurus ievēl tie, kuri piedalās. Skan jocīgi, bet tā ir.
Mēs esam vienas valsts iedzīvotāj, kuri teorētiski sagrupēti pēc tautībām, bet tas ir tikai teorētisks dalījums. Nav rets gadījums, kad latviska vārda un uzvārda īpašnieks neprot dzimto valodu un otrādi. Pa šiem padomju okupācijas gadiem viss ir sajucis un lielais jaukto laulību skaits arī neveicina ticību rakstītajam pasē.

Tikpat nosacīti, bet ar lielu patiesības devu, Latvijas pilsoņus var sadalīt divās lielās grupās.

Pirmie ir tie, kuri atbalsta jebkuru varu, kāda nu konkrētā gadījumā ir. Vieni un tie paši cilvēki pilnīgi pretējus uzskatus prot aizstāvēt un pat pierādīt, ka citādi taču nevar. Vakar bija pareizi darīt to un šodien ir pareizi darīt pretējo. Šos varētu nosaukt par tiem, kuri pret vēju nečurā un nespļauj akā, no kura var nākties dzert.

Šai grupā ietilpst arī tie, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, vienmēr pieslejas tam, kam vara un teikšana. Viņiem nekad nav viedokļa un principu. Viņi dzīvo tikai savam vēderam.

Otrie sadalās trijās nosacītās daļās.

Tajos, kuri domā citādi, kuri zina, kā jābūt, un neatbalsta pastāvošo varu. Tādu ir maz, bet tādi tomēr ir.

Tajos, kuriem nav paveicies un nav varai pietuvināti. Tie ir tie, kuri čīkst pie visām varām, bet dara to klusiņām, virtuvē, lai neapdraudētu sevi.

Kā Jūs domājat, kurus no minētajiem būtu nepieciešams apvienot zem viena jumta un, izmantojot to, ka vienotībā spēks, virzītu varas krēslos, lai uzlabotu dzīvi Latvijas pilsoņiem?

Ja nezināt atbildi uz šo jautājumu tad, pārlasiet iepriekš rakstīto. Loģika saka, ka pirmos jau ir apvienojusi vara un labklājība. Otrie nav vienoti un ir maz cerību, ka tie apvienosies.

Ielūkosimies problēmas cēloņos un, tos aplūkojot, izdarīsim secinājumus. Iespējams, ka esam nolemti un mūsu dzīvi var uzlabot tikai brīnums vai kāds ārējs spēks. Paši nespējam. Atliek bēgt uz turieni, kur dzīve un sadzīve ir sakārtota.

Gan tie, kuriem ir citādi uzskati, gan tie, kuriem nav paveicies smeļ informāciju no tiem avotiem, kurus viņiem laipni uzspiež tie, kuri atbalsta pastāvošo varu. Tā ir valsts televīzija, lielie laikraksti un valsts radio. Ja šo kursu neieturēs privātie radio, tad varai ir instruments – NEPLP, ar kuru var regulēt šo radio skaitu.

Vairums to, kuri domā citādi, kurus neapmierina politiskais un ekonomiskais stāvoklis Latvijā ir savā starpā sastrīdējušies tik tālu, ka bieži iztērē visu enerģiju un naudu cits cita apkarošanai, nomelnošanai un pat apmelošanai, ka citai darbībai nedz laika, nedz naudas, nedz spēku nepietiek.

Tas tāpēc, ka gadsimtiem ilgi esam audzināti klausīt vadonim. Tādu vadoni, kuš pilnībā atbildīs mūsu uzskatiem.
Mēs izliekamies nezinām, ka esam ļoti dažādi. Anatomiski esam ļoti līdzīgi, bet pasaules skatījumi, kas labi, kas slikti, kulinārās izvēles un cits mums ir ļoti dažāds.

Tāpēc neviens no vadoņa kandidātiem mūs neapmierina, jo vai nu viņš tic nepareiziem dieviem, vai netic Dievam, vai tam ir nepareiza seksuālā orientācija.
Tas vecs un stulbs tāpēc neko nesaprot, bet tas ir puišelis, kurš vēl zaļš, nav iestādījis koku, uzcēlis māju un izaudzinājis bērnus.

Esam mācījušies dažādās skolās un auguši dažādos pagalmos, dažs vispār ir no laukiem.
Mēs esam dažādās sociālās grupās. Dažs ir inteliģences pārstāvis, dažs uzņēmējs un cits zemnieks, bet ir vēl karavīri, celtnieki, dakteri un citu grupu pārstāvji. Tas ir normāli.Slikti ir, ja domājam, ka dakteris neko citu, kā medicīnu nepārzina un nekam citam nav derīgs, ka zemnieks prot tikai art un valsts lauku aizaudzēs ar nezālēm.
Mēs vēlamies maksimālu atbilstību mūsu prasībām. Mēs nezinām, ka tie, kuri prec tikai princeses un pērk tikai jaunas mašīnas, ir neprecēti, un pārvietojas ar sabiedrisko transportu.Un, ja vadonis nāk no mūsu aprindām, to nespējam pieņem. Kāpēc viņš un kāpēc ne es? Šis jautājums izrādās ir svarīgāks par politisko un ekonomisko stāvokli valstī.
Lieki uzsvērt, ka pie varas esošie par tādu uzvedību priecājas un pat veicina mūsu savstarpējo plūkšanos.

Secinājums – esam tik dažādi, ka nav iespējams vienoties. Bet kā tad ar neskaitāmiem piemēriem, kad spējām? Francijā taču arī dzīvo dažādi opozicionāri. Tad kāpēc viņi spēj vienoties? Atbilde ļoti vienkārša. Dažādi cilvēki spēj vienoties, ja tiem ir kāds konkrēts mērķis un tie ir gatavi šī mērķa sasniegšanas labad izturēt grūtības. Viņi zina, ka reformu definīcija ir – ka man paliek labāk tūlīt, nevis tālā nākotnē un aizkapa dzīvē.

Piemēram, dažādi cilvēki un pat dažādi dzimumi spēj vienoties un dibināt ģimeni. Tas nozīmē, ka, ja esam gatavi pieņem un paciest citus, kopēj mērķa labā, Kaut īslaicīgi spējam vienoties un kopā virzīties uz mērķi.

Nekad nebūs tā, ka visiem būs vienādi uzskati un vērtību kritēriji. Nekad nebūs tā, ka visi piesliesies vienai reliģijai, ka visi klausīsies vienu un to pašu mūziku. Nekad. Bet tas nenozīmē, ka kādu politisku vai sadzīvisku mērķu labad, šie dažādiem politiskiem un reliģiskiem uzskatiem piederīgie nedrīkst un nespēj vienoties, konkrēta mērķa sasniegšanai.
Tāda, kas tiem vēlams.

Ir vēl kāda būtiska problēma, kuru kristieši sauc par iedzimto grēku. Tie, kuri noliedz, kristietību izsmej šo jēdzienu, bet velti. Viņuprāt, grēks ir tas, kad cilvēks dara to, kas ir aizliegts.

Grēka jēdziens un definīcija ir vienkārša – viss tas ar ko nodaru pāri sev ir grēks, neatkarīgi no tā vai tas ir aizliegts vai ne. Piemēram, lietot alkoholu nav grēks, bet pārdzerties ir grēks. Ēst nav grēks, bet pārēsties ir grēks. Un pārmērīgi lietot alkoholu nav aizliegts, kā arī nav aizliegts pārēsties, bet tas vienmēr ir grēks. Smēķēt nav aizliegts, to pat drīkst reklamēt, bet tas ir un paliek grēks. Par grēkiem esam atbildīgi tikai mēs paši.

Kā ir ar iedzimto grēku? Vai arī par to esam atbildīgi un vai par to, mums draud kāds sods? Iedzimtais grēks ir nepareizi tulkots un aplami ieviests jēdziens. Pie iedzimtā grēka nav mūsu vainas. Mūs nevar vainot par ādas krāsu, ar kādu piedzimām. Iedzimtais grēks ir no mūsu priekštečiem mantoto grēku sekas. Tas ir, ja mantojam vecāku tieksmi uz alkoholismu, tad esam spiesti ar to cīnīties vai padoties. Pareizāk iedzimto grēku būtu saukt par bojājumu. Dzimstot mēs iegūstam senču radītus bojājumus.

Juridiski pārstājot dzīvot Padomju Savienībā, noformējot cita izskata personu apliecinošus dokumentus, mēs vēl neesam atbrīvojušies no padomju režīma radītiem bojājumiem. Mums ir tikai radusies iespēja no tiem atbrīvoties, bet mēs varam arī to nedarīt un paturēt šo bojājumu.
Viens no padomju varas atstātiem bojājumiem ir nekritiska attieksme pret notiekošo. Padomju režīms mums iemācīja, ka pretoties tam ir bīstami un nav prātīgi. Labāk pielāgoties un iemācīties izdzīvot. Pašlaik vara it kā formāli ir mainījušies, bet saturs palicis iepriekšējais.

Kritiski mēs padomju laikā bijām tikai virtuvē vai dzērumā un šis turpinās. Kritiski esam pret saviem ģimenes locekļiem, pret vecākiem un bērniem, kā arī draugiem, bet pret to, kas notiek ārpus mūsu jurisprudences esam neitrāli, labākajā gadījumā. Jo no varas ģenētiski baidāmies, bet no tuviniekiem ne.

Mēs protam lekcijas laikā atrasties zālē, nedzirdēt, ko mums lektors saka, lekcijas laikā čatot, rakstīt un atbildēt uz īsziņām un nekur nepielietot dzirdēto. Mēs esam nekritiski pret to, ko mums rāda un stāsta. Mēs neiedziļināmies un neiebilstam. Mēs, kā padomju laikos, aizvien distancējamies, it kā uz mums tas neattiektos.

Šis iedzimtais grēks arī ir mūsu neveiksmju cēlonis.

Kā kļūt veiksmīgākiem, nevis personiski, bet valstiski? Apzināties par šo iedzimto grēku un pieteikt tam karu? Nesamierināties un pretoties tam. Soli pa solim, mūsu cīņu turpinās mūsu pēcteči, un pēc dažām paaudzēm kļūsim patiesi brīvi un citas dzīves cienīgi. To nevar izdarīt vienā dienā. Tie, kuri apgalvo, ka tikai ievēliet mani un es visu izdarīšu melo, lai, izmantojot mūsu naivumu ar mums manipulētu un mūs izmantotu savtīgos nolūkos.

Leonards Inkins