Burvis Merlins
Daudzi ir dzirdējuši par karali Arturu, Apaļā galda bruņinieku vecāko, un viņa gudro padomdevēju, brīnumdari ar sirmo bārdu – Merlinu. Taču magam bija arī pašam sava, piedzīvojumu pilna dzīve.
Leģendas vēsta, ka nākamais slavenais brīnumdaris, tāpat kā viņa sekotājs Arturs, tika atrasti nejauši. Viss sākās ar to, ka britu valdnieks Vortigerns nodomāja būvēt pili, taču ar grūtībām uzceltās sienas sabruka, it kā būtu no sausām smiltīm. Karalis sasauca galma burvjus un pavēlēja noskaidrot neveiksmes cēloņus. Tie pavēstīja, ka tā turpināsies tik ilgi, kamēr nebūs atrasts pusaudzis, kam nav tēva. Zēns esot jānogalina un pamāti jāapslaka ar viņa asinīm, tad pils nesagrūs. Vortingerns izsūtīja meklētājus pa visu savu valsti, lai tie atrastu tādu zēnu . Pēc ilgiem klejojumiem tie nonāca Karmartenas pilsēta un, noguruši no ceļa, apsēdās pie kādas mājas vārtiem. Sūtņi kļuva par lieciniekiem strīdam starp zēniem. Viens no viņiem iekliedzās: „Merlin! Kāds Tu gan esi muļķis, ja domā, ka vari līdzināties ar mani! Manī rit valdnieku asinis, bet tev nekad nav bijis tēva!” Vortigerna ļaudis sāka iztaujāt, kas tas Merlins tāds ir un kā tas var būt, ka viņam nav tēva. Zēna māte pastāstīja: „Reiz pie manis ieradās kāds cilvēks apburoša jaunekļa izskatā. Viņš apskāva mani un, apbērdams ar skūpstiem, kādu laiku palika kopā ar mani, bet pēc tam pazuda bez pēdām. Daudz reižu viņš atgriezās, taču man nekad vairs nav izdevies viņu ieraudzīt, jo nepazīstamais vienmēr ieradās tumsā. Es biju gaidībās un pēc kāda laika dzemdēju bērnu, ko nosaucu par Merlinu.”
Sūtņi aizveda zēnu un viņa māti pie karaļa. Merlins lūdza Vortigernam atļauju cīnīties ar galma burvjiem. „Liec, lai tavi burvji sacenšas ar mani,” viņš teica, „un es pierādīšu, ka viņi tev ir melojuši.” Karalis, pārsteigts par zēna bezbailību un drosmi, uzklausīja viņa lūgumu. Un tad Merlins vēsās pie galma magiem: „Tā kā jums nav zināms, kas ir zem tās pils pamatiem, ko šeit ceļ, tad mēģiniet uzminēt, kas tur īsti ir?” Burvji, baidīdamies parādīt savu nezināšanu, neizdvesa ne vārda. Tad Merlins atbildēja pats un pastāstīja, ka zem pils pamatiem atrodas ezers, ko vajag nosusināt. Tā izdosies ezera dibenā atrast divus akmeņus, kuros guļ divi pūķi – balts un sarkans.
Kad ezeru nosusināja, atrada akmeņus, pūķi atmodās un sāka neganti kauties, līdz sarkanais uzvarēja balto. Karalis pārsteigts jautāja Merlinam, ko tas nozīmē, un burvis paskaidroja: ļoti drīz šajās zemēs ieradīsies karalis Ambrozijs un nogalinās Vortigernu. Nākamajā dienā agri no rīta Ambrozijs ar karaspēku izcēlās piekrastē, bet Merlins iemantoja gaišreģa slavu.
Pēc Vortigerna nāves Merlins devās uz Gventes zemi un apmetās pie svētā Galapasas avota. Stāsta, ka tajā vietā ir bijusi ala, kuras griestus rotāja kalnu kristālu veidojumi. Tur Merlins, raugoties caurspīdīgajos akmeņos, pareģoja nākotni.
Vecumdienās brīnumdaris iemīlējās jaunā meitenē Viviānā, kura pierunāja viņu par mīlestību, ko tā dāvās, iemācīt viņai visas maģiskās zinības. Kad tas bija noticis, meitene uzlika Merlinam lāstu, kas to aizmidzināja uz visiem laikiem. Viņš atmodīsies kopā ar karali Artūru, kad viņa burvju māksla būs atkal vajadzīga Lielbritānijai.