Pavisam netālu no Indijas un Šrilankas, Indijas okeānā atrodas Maldivu salas- kopā tās ir ap diviem tūkstošiem, taču tikai desmitā daļa no tām ir apdzīvotas, bet uz dažām izvietojušās viesnīcas, kur atpūtu alkstošajiem un no darbiem nogurušajiem civilizētās pasaules pārstāvjiem atrast mieru un klusumu, baudot neskartās dabas skaistumu un tajā pat laikā neatsakoties no komforta.Pirms neilga laika, pateicoties Turkish Airlines, kas nu jau kādu laiku nodrošina lidojumus no Rīgas uz Maldivu salām, arī es devos uz turieni atgūties no mūžīgās steigas un stresa, kas ir mūsu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Lieki piebilst, ka tas, ko es ieraudzīju un izbaudīju, esot Maldivu salās, lika man tajās iemīlēties uz visiem laikiem. Te paldies jāsaka arī viesnīcas Constance Moofushi Maldives jaukajam personālam un brīnišķīgajam servisam.

Atpūtušies un nomazgājušies nesteidzīgi dodamies uz lidostu. Mums par lielu izbrīnu Yet Star lidojumu uz Saigonu pārcēlis divas stundas vēlāk, aprunājoties ar kompānijas pārstāvjiem, saprotam, ka tā ir ierasta prakse, lidojumi tiek pārdoti ik stundu un lidmašīna lido tad, kad tā ir sakomplektēta. Mūsu sirdis notrīc, un ja nu tā atgadās atpakaļceļā, kad lidojam mājup? Vjetnamā nav iespējams neko strikti izplānot, 100 km var braukt vairākas stundas, vienmēr jābūt liekai laika rezervei.

Ap pusdienas laiku autobuss ieripo Hanojas autoostā, kādas 20 min gaidām, kamēr tas piestāj norādītajā vietā un mums atļauj izkāpt. Esmu maigā šokā, viss tik netīrs, smird pēc urīna un man žēl, ka neesmu spēkavīrs un nespēju savu čemodānu pacelt uz pleciem un pārvietot uz nākošo autobusu. Pāris minūšu laikā ieraugām platskaršu autobusu uz Sapu, tas gan dosies ceļā tikai pēc 6h, bet šoferi laipni novieto mūsu ceļa somas un arī paši varam uzturēties autobusā. Pie ieejas mums liek novilkt apavus, iedod maisiņu to iepakošanai un tālāk tikai zeķēs. Sajūtam izsalkumu, uzdrīkstamies vien nopirkt pāris svaigas un smaržojošas baltmaizes kukuļus, un pudeli ruma. Rums piena cenā – 0.75 sant par pudeli, dezinfekcijas nolūkos absolūti nepieciešama lieta. Iestājoties tumsai, dodamies 14 stundu garā ceļā, pēc kāda laiciņa man blakus iekārtojas vietējais puisis, esam noguruši un ātri aizmiegam, man pat netraucē virs galvas izlietās kājas, sajūtu skābenu zeķu smārdu, bet tūlīt arī aizmiegu.

Viesojoties Kanāriju salās pabijām Lagomeras salā, kur dzirdējām vietējo svilpotāju valodu. Tā ir unikāla valoda, kurā iespējams "sarunāties", izmantojot spalgus svilpienus. Tālā senatnē šo valodu radījuši vietējie iedzīvotāji guanči, lai tādējādi sazinātos savā starpā salas kalnainajā vidē. Laba vēja apstākļos skaņa dzirdama daudzu kilometru attālumā. Mūsdienās, līdz ar mobilā telefona ienākšanu cilvēku ikdienā, svilpotāju valoda sāka zaudēt savu nozīmi un tai draudēja izmiršana. Lai tas nenotiktu, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados el silbo pasludināja par pasaules kultūras mantojumu un iekļāva Lagomeras pamatskolas mācību programmā. Jāsaka, ka valodu apgūt nav viegli- lai "sarunātos" svilpojot, jāiemācās ar dažādu skaņas garuma un augstuma palīdzību izveidot burtu kombinācijas.Vienkāršā eksperimentā vietējie svilpotāji nodemonstrēja , ka tā nav tuksā svilpošana, bet īsts saziņas līdzeklisVideo: Iveta Apškrūma, epadomi.lv

Kad Latvijas laukos sāk pūst aukstie novembra vēji un ir notraukta pēdējā dzeltenā lapa, prāts saka, ka laiks doties uz siltākām zemēm. Par laimi vai nelaimi nokavējām lētās avio biļetes uz Malaiziju un sērīgi meklējām kādu citu piedāvājumu. Aeroflote vēlīgi piedāvāja lidojumus no Rīgas uz Vjetnamu, un kāpēc gan ne? Nopirkuši biļetes, sākām prātot par vīzas iegādi un iespējamo maršrutu. Izlasot visus iespējamos komentārus par Vjetnamu, mums šķita pareizāk kārtot vīzu Zviedrijas vēstniecībā, 4 darba dienas veiksmīgā sadarbībā ar Latvijas Pastu un bijām iemantojuši Vjetnamas vīzas.

Brīvdienas Langkawi ir beigušās un šoreiz ar prieku dodos uz vienu no trim Malaizijas federālajām zemēm – Kualalumpūru – galvaspilsētu, kurā mīt 1,6 milj. Iedzīvotāji. Pilsētai par savu dzimšanu jāpateicas 87 ķīniešiem, kas šeit ieradās alvas meklējumos. Pilnīgi nejauši šie vīri devās pa Klang upi un tās satekas vietā ar Gombak upi uzcēla nometni. Tomēr alvu viņi atrada vairākas jūdzes uz austrumiem, kur tagad atrodas Ampang. Kad Ampang aizsākās raktuvju bums, daudzi cilvēki apmetās jau iepriekš izveidotajā nometnē upju satekā, līdz ar to dabiski veidojās arī Kuala Lumpur pilsēta. Uz pilsētu labākas dzīves meklējumos ir devušies cilvēki no visas valsts, ar dažādu etnisko piederību - Musulmaņi (52%), budisti (12%), kristieši (8 %), tāpēc pilsētas vide ir visai kosmopolītiska. Svētki šeit ir dažādi un dažādām tautām piederīgi – Hari Raya, ķīniešu jaunais gads un Deepavali.

Latvijas laukus un mežus klāj tik bieza migla, ka varētu griezt biezām kārtām un smērēt uz rieciena. Laiks atkal atvērt krājkasīti un lūkoties siltāku zemju virzienā. Lai arī visu gadu sapņoju par Indiju, šoreiz došos uz Malaiziju, jo Indija pārējiem ceļabiedriem likās pārāk ekstrēma. Pēc rūpīgas avio kompāniju piedāvājumu analīzes nolemjam lidot ar Uzbekistānas avio kompānijas lidmašīnu.

Doma kaut kad aizceļot uz Vjetnamu un izbaudīt šo valsti no pašiem ziemeļiem, kur kalnu reģionos regulāri ir sastopams sniegs, līdz pat dienvidu tropu joslai, kur patstāvīgi ir vismaz + 30, neradās spontāni un pēkšņi. Laikam jau šāda ceļojuma idejai, tāpat kā labam vīnam, vajag mazliet atļaut nosēsties un uzkrāt savu vērtību. Noteikti nebijām no tiem, kas „uz dullo” izlēma pēkšņi izbraukāt šo valsti, jo patērētai naudai un laikam ir sava zināma vērtība. Neieslīkām arī pretējās galējībās, izpētot visu līdz sīkākajām detaļām, tādejādi patstāvīgi atrodot iemeslus atlikt ceļojumu un izvēlēties ko vienkāršāku, paredzamāku un slinkuma pakāpei atbilstošāku.

Šis nebūs stāsts par apskates objektiem Malaizijā. Par to ir sarakstītas neskaitāmas atskaites. Tai skaitā arī no manis. Šoreiz dalīšos ar Jums ar tīri praktiskām un jebkuram ceļotājam ļoti nepieciešamām lietām.

Viena no vietām, kuru vēlējos apskatīt bija Passu iekārtais tilts. Pakistānas ziemeļos bieži pāri upēm ir uzbūvēti iekārtie tilti: pāri lielākajiem var pārbraukt viena mašīna, pāri mazākajiem iet gājēji. Passu iekārtais tilts, iespējams, ir garākais trošu tilts šajā apvidū: attālums starp tilta trošu enkuriem ir apm. 250 metri. Gājēju tilts ir uzbūvēts maksimāli viegls, visa tilta konstrukcija ir septiņas pār upi novilktas troses, vēl dažas diagonālas troses ir nostieptas lai mazinātu tilta šūpošanos vējā, lai gājēji nevarētu to pārlieku sašūpot. Tilta klājums ir tik vien kā ik pēc pusmetra starp trosēm iespiesti dēļu gali. Padsmit metrus zem mums plūstošo Hunzu nu nekādi nevarēja ignorēt, nevarēja neskatīties uz straumi: pār tiltu ir jāiet uzmanīgi, visu laiku jāskatās zem kājām lai ar pēdu trāpītu uz sprīdi plato dēli.

Lai nokļūtu no Islamabadas uz valsts ziemeļiem, Skardu, pastāv divas izvēles: vai nu dienas divas kratīties pa KKH (Karakoram Highway) vai arī mēģināt tikt lidmašīnā, kas nepilnā stundā nogādā galamērķī. Mums divkārt laimējās: tikko bija beigusies musonu sezona un laika apstākļi – piemēroti lidošanai; mēs kā ļoti svarīgas ārzemju personas aizspraucāmies garām visai garajai lidotgribētāju rindai. Boeing-737 bija redzējusi labākus laikus, jo iekāpjot lidaparātā uz fizelāžas pamanīju vairākus ielāpus, bet tas nekas – visu atsvēra trešā laimēšanās: mana vieta bija pie puscaurspīdīgā loga, ar skatu uz pareizo – Nanga Parbat pusi. Nezinu, kurš ir izdomājis saukli ka lidojums Islamabada – Skardu ir viens no gleznainākajiem lidojumiem pasaulē (maršrutu skat. beigās), bet viņam bija iemesls: gandrīz viss lidojums paiet virs sniegotiem kalniem.

Piezīmes par ceļojumu uz Pakistānu 2012. gada 19. septembris - 3. oktobrisStāsts par manu ceļojumu uz Pakistānu sākās vairāk kā pirms gada, jau 2011. gada 30. jūnijā, kad lidojot no Lehas (Leh) Indijas kontrolētajā Kašmiras daļā uz Deli, nodomāju: “Vai kādreiz būs iespēja atgriezties šajās vietās?”. Kašmiras ceļojums uz mani atstāja lielu iespaidu (skat te,draugiem.lv) un, kad i-netā parādījās J. Kreicberga fotoalbumi (te un te) par viņa gaitām Pakistānas kontrolētajā Kašmiras daļā, jutu, ka bildes skatīju spīdīgām acīm. Momentā radās atbilde jautājumam kurp doties nākamajā atvaļinājumā. Es pirmo reizi lēmumu braukt uz konkrētu vietu pieņēmu emociju iespaidā, tikai vēlāk sāku apjaust ka Pakistāna nebūs kārtējais “eksotiskais” ceļojums, kur galamērķī būs sastopami visuresošie japāņu tūristu bari, kur būs pilns ar tādiem pašiem ceļotājiem kā es.

Nekad nesaki nekad...tieši tā, jo tā īsti braucienu uz copi Peipusā biju iztēlojies tikai tajā gadījumā, ja pat mazākā peļķe Kurzemē izžūtu un nekas cits vairs neatliktu. Un šajā gadījumā atradās vēl 6 domubiedri, kas bija gatavi pamest mūsu zivju eldorado un doties laimi meklēt 500 km attālā braucienā. It kā jau attālums nav liels un pa labiem ceļiem ripojot, tas ir paveicams aptuveni septiņās stundās, ierēķinot pīppauzes. Bet pirmajā braucienā vilties negribas, tāpēc laika apstākļi tika pētīti jau labu laiku iepriekš visās iespējamās laika prognožu lapās. Rezultātu ņēmām vidējo aritmētisko un jāatzīmē, ka ar laiku paveicās - nebija gluži ideāls, bet stabils un paredzams. Arī naktsmājas tika aizrunātas jau iepriekš,- tā drošāk, ka pasākums izdosies.

Tenerife! Kas slēpjas aiz šī vārda? Pati lielākā un populārākā Kanāriju salu arhipelāga sala, kas tiek dēvēta arī par "mūžīgā pavasara salu", "laimes salu", "salu ar divām sejām" vai vienkārši "paradīzi".

Kādā vasaras vakarā atgriežoties no brīvdienām saņēmu zvanu ar ziņu, ka ceļojumiem jau iecienītajai Ryanair aviokompānijai ir labi piedāvājumi lidojumiem uz Seviļu. Daudz nedomājot, iekšēji jau piekritu braucienam, jo pirms pēdējās finiša taisnes maģistra studijās vajadzēja nedaudz atslodzes, lai visas turpmākās pūles līdz gada beigām būtu iespējams sakoncentrēt tieši šīs finiša taisnes sekmīgai pabeigšanai. Protams, arī iespēja vēl nedaudz pabaudīt vasaru, kad Latvijā tā ir beigusies (oktobra vidus), likās vilinoša (kas izdevās vairāk nekā lieliski). Spānijā jau esmu bijis iepriekš – Barselonā, tāpēc jau zināmu iespaidu par šo zemi jau biju guvis, kas atviegloja ceļojuma plānošanu arī šajā reizē. Tiesa, žēl, ka tajā laikā nerakstīju ceļojumu aprakstus, kā tas ir tagad, jo ar laiku daudz ko tomēr sanāk aizmirst, tāpēc esmu apņēmies pēc saviem turpmākajiem ceļojumiem vienmēr rakstīt aprakstus, gan, lai pats pēc kāda laika varētu tos ar nostalģisku sajūtu pārlasīt, gan kā iespējami noderīgu informācijas apkopojumu citiem ceļotājiem. Neiedziļināšos gan specifiskā informācijā, jo mūsdienās to katrs var atrast visai vienkārši pats.

Jau pavasarī tika nolemts, ka vasarai izskanot, vajadzētu apciemot kādu Vidusjūras salu. Tā kā Ryanair piedāvā lidojumus (protams, ar pārsēšanos) gandrīz uz visām lielākajām Vidusjūras salām, turklāt diezgan bieži tiek piedāvātas arī akcijas šiem lidojumiem, tad ap maija mēnesi ik pa laikam uzmetu aci vēlamajiem ceļojuma galamērķiem. Sākotnēji vēlamie varianti bija Korsika, Sardīnija, Sicīlija un Grieķijas salas, uz kurām laikam tikai no šī gada iespējams lidot ar Ryanair. Taču nedaudz vairāk papētot katras salas apskates objektus, dabu un vēsturi, tika izlemts tomēr doties uz Sicīliju. Sagaidīju arī Ryanair akciju uz Trapani lidostu lidojot caur Weeze Vācijā. Tā kā Vācijā arī nebija būts, tad 2 naktis šajā valstī arī nelikās nekāds apgrūtinājums. Protams, ar visiem on-line checking fee sadārdzinājās visas akcijas biļetes, tomēr – cena tāpat bija vairāk kā pieņemama – turp un atpakaļ par 4 lidojumiem 57ls.